Jau augustā viņš uzsāks doktorantūras studijas Hārvarda universitātē, bet līdz tam ļoti aktīvi dalās ar savām zināšanām – izstrādājis pētījumu par valsts ieguldījumu Latvijas augstskolās un starptautisko studentu piesaisti, eksperta kārtā piedalījies Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības un inovāciju apakškomisijā. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) bija Arkādija pirmā augstskola. Tagad, kad viņam kabatā jau trīs diplomi, uzrunājam Arkādiju, lai aprunātos par svarīgo alma mater izvēles jautājumu, Latvijas augstāko izglītību pasaules kontekstā un mūsu studentu spēcīgo balsi.
Šis ir brīdis, kad Latvijas vidusskolēniem priekšā savas nākamās augstskolas un studiju programmas izvēle. Saki, kā tu savulaik pieņēmi lēmumu par labu RSU?
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā es mācījos starptautiskā bakalaurāta (International Baccalaureate) klasē, kur liela daļa mācību notiek angļu valodā un saņemtais diploms ir ar starptautisku vārdu. Mana sākotnējā doma bija studijas ārpus Latvijas. Tiku arī uzņemts augstskolā Lielbritānijā, taču tad parēķināju, ka studijas un dzīvošana četru gadu laikā izmaksās apmēram 50 tūkstošus mārciņu, un sāku apsvērt, cik lielā mērā šādu kredītsaistību uzņemšanās man atmaksāsies. Sapratu, ka bakalaura grāds Latvijā var būt lielisks tramplīns, ko mans tālākais studiju ceļš arī labi ilustrē. Tā kā ģimnāzijā viens no priekšmetiem, ko apguvu padziļināti, bija ekonomika, tad startēju RSU Eiropas studiju fakultātē programmā Eiropas ekonomika un bizness.
Ja atskaties uz saviem bakalaura gadiem, kas tev palicis atmiņā vislabāk?
Protams, "Stradiņu" slavenie neskaitāmie kopsavilkumi, kas labi pazīstami visiem RSU sociālo zinātņu studentiem! Tie nogurdināja, toties iemācīja ātrā tempā no teju jebkāda informācijas apjoma izvilkt pašu esenci. Šī ir prasme, kas noder jebkur.
Arī ārpusstudiju dzīve, kas "Stradiņos" ir ļoti dzīva. Tagad atskatoties, es teiktu, ka RSU ir ne tikai labas studiju programmas, bet ekosistēma kopumā, kas ļāva man pilnveidoties un attīstīties kā cilvēkam. Studējot pirmajā kursā vēl tikai iejutos, otrajā jau iesaistījos RSU Studējošo pašpārvaldē (SP), kur divus gadus biju ārlietu virziena vadītājs un Eiropas studiju fakultātes domnieks. Mans uzdevums bija meklēt iespējas attīstībai un uzlabojumiem. Bakalaura studiju noslēguma gadā tiku ievēlēts kā RSU SP pārstāvis Latvijas Studentu apvienībā (LSA), kur smēlos bagātu pieredzi, un tagad varu ar to dalīties.
Vai tur arī saprati, ka tevi saista augstākās izglītības joma kā tāda?
Viss sākās jau RSU Studējošo pašpārvaldē, taču atziņa, ka finanses un uzņēmējdarbības vadīšana nebūs joma, kurā vēlos attīstīt savu karjeru, nāca maģistrantūras studiju beigās. Ja Latvijā būtu augstākajai izglītībai veltīta doktorantūras programma, es būtu tās students, taču mums ir tikai doktorantūra pedagoģijā, kas ir normāli, jo Latvijā gluži vienkārši nepietiek kritiskās masas šādai nišas programmai, kas būtu tikai par un ap augstāko izglītību.
Un tuvāko šādu programmu tu atradi ASV?
Jā. Mana doma bija startēt uz doktorantūru ASV uzreiz pēc maģistra grāda iegūšanas Rīgā, bet diemžēl netiku uzņemts programmās, uz kurām tēmēju. Toties Pensilvānijas Universitāte atrakstīja, ka izskatos pēc laba kandidāta, un aicināja startēt maģistrantūras programmā, iegūstot maģistra grādu augstākās izglītības jomā. Lai gan programma bija paredzēta divu gadu studijām, esmu ņēmis dubultu slodzi un to beidzis vienā. Vērtīga pieredze bija iespēja paralēli strādāt kā zinātniskajam asistentam Pensilvānijas Universitātes Augstākās izglītības pētniecības institūtā (Institute for Research on Higher Education). Pensilvānijas universitāte ietilpst tā dēvētajā Efeju līgā (Ivy League), kas apvieno astoņas no prestižākajām ASV austrumkrasta augstskolām un ir kļuvusi par starptautiski atzītu kategoriju.
Saki, kā tev Latvijas izglītības sistēma izskatījās no ASV austrumu krasta?
Kā lai korekti pasaka… Tā noteikti nav tik melna, kā tiek mālēta. Protams, Latvijas augstākā izglītība nav bez savām problēmām, bet vienlaikus vajag novērtēt, ka esam tālu attīstījušies. Patlaban, ierakstot meklētājā "higher education in Latvia", izmet ziņas par korupciju, finansējuma trūkumu, klibojošu kvalitāti. Talantu, starptautisku ekspertu piesaistei tas nenāk par labu. Jebkurš politiska līmeņa izteikums par to, ka Latvijas augstākā izglītība nekam neder, ārpusē izskatās stipri nepievilcīgi un "atsit vēlmi" nodarboties ar nozares pētniecību Latvijā. Man šķiet, ka tieši tas lielā mērā Latvijā pietrūkst – padziļinātāk izvērtēta un vairāk zinātnē balstīta augstākās izglītības politika.
Protams, Amerikā nevarēju atturēties arī no studentu organizācijām un iesaistījos Pensilvānijas Universitātes "Graduate and Professional Student Assembly", kas ir universitātes maģistrantu un doktorantu pašpārvalde. Secinājums no manas pieredzes – Latvijas studējošo pašpārvaldes vidēji ir stiprākas nekā ASV, turklāt tajās vairāk ieklausās. Mūsu studentiem augstskolas lēmumu pieņemšanā ir 20 procenti balsu un veto tiesības. Tikmēr šī Pensilvānijas Universitātes maģistrantu un doktorantu pašpārvalde, lai arī turīga (tās gada budžets ir ap 2 miljoniem dolāru), tomēr lielākoties nodarbojas ar grantu piešķiršanu konferenču apmeklējumam. Arī tad, ja rodas strīds starp docētāju un studentu, studējošo organizācijām nav īsti iespējas to ietekmēt. Latvijā studenta balss noteikti ir spēcīgāka.
Februārī nāca priekpilnā ziņa, ka esi uzņemts ASV senākajā akadēmiskajā mācību iestādē – Hārvarda Universitātē, HGSE (Harvard Graduate School of Education) doktorantūrā. Pastāsti nedaudz par šo pavērsienu.
Jā, patlaban gan izskatās, ka Covid-19 iespaidā pirmais doktorantūras semestris paies tiešsaistē, taču tas nemazina manu prieku, ka esmu uzņemts Hārvarda akadēmiskajā saimē un tuvākos piecus gadus pavadīšu Kembridžas pilsētā Masačūsetsā. Šī ir iespēja, par kuru es savulaik uzdrošinājos vien sapņot un, kad saņēmu e-pastu no uzņemšanas komisijas, iedevu to trīs cilvēkiem pārlasīt, līdz beidzot noticēju tam, kas bija rakstīts.
Doktorantūras programma sāksies augusta otrajā pusē, pirmos divus gadus būs studijas, bet pēcāk – doktorantūra latviskajā šī vārda izpratnē, kad es būšu daļēji docētājs, kas vada lekcijas, daļēji zinātnieks, kas pēta. Vidēji ceļš uz doktora grādu ASV ilgst četrus gadus, Hārvardā tie ir pieci līdz seši gadi. Savā pieteikumā aprakstīju pieredzi, ko guvu, būdams gan valdes loceklis LSA, gan arī Augstākās izglītības padomē. Kā vienu no savas darbības piemēriem minēju savu pieredzi, veidojot priekšlikumus par augstākās izglītības finansēšanas modeļa pilnveidi Latvijā, gan arī palīdzot Latvijas Biznesa koledžas studentiem, kuru alma mater zaudēja valsts akreditētas augstākās izglītības iestādes statusu 2017. gadā. Tas, ka koledža zaudēja akreditāciju, nozīmē, ka mūsu augstākās izglītības sistēma spēj "pašattīrīties".
Šī pieredze ieinteresēja HGSE uzņemšanas komisiju, un nākamā uzņemšanas kārta bija intervija. Hārvardā piesakās tik daudz talantīgu reflektantu, ka faktiski uzņemams būtu jebkurš, un lielu nozīmi spēlē tas, vai ar konkrētā gada doktorantūras vadītājiem sakrīt pētnieciskās intereses. Mani intervēja doktorantūras programmas direktors un profesors, ar kuru man potenciāli varētu sakrist pētnieciskās intereses. Viņš intervijā pavaicāja – redzu, ka tu nāc no mazas valsts. Saki, ko amerikāņi, kas ir ļoti apmierināti ar savu izglītības sistēmu, varētu mācīties no Latvijas? Es apjuku un sapratu, ka mēs Latvijā nemaz ne tik bieži šādās kategorijās domājam – kas pie mums ir lielisks? Intervētājus iepazīstināju ar mūsu augstākās izglītības finansēšanas modeli, teicu, ka amerikāņiem varētu būt saistoši uz to paskatīties kā uz alternatīvu piemēru. ASV nav izpratnes par jēdzienu "budžeta vietas" tādā izpratnē, ka vispirms dod naudu augstskolai, kas to "nodod" studentam – viņiem šis koncepts ir svešs.
Ko tu esi plānojis pētīt doktorantūras laikā?
Augstākās izglītības jomā ASV un citur pasaulē ir vairāki pētniecības virzieni, no kuriem pašlaik sevi visvairāk saredzu divos. Viens ir augstākās izglītības finansēšana, kas man ir tuva tēma, jo ar to savulaik strādāju gan Augstākās izglītības padomē, gan LSA. Tās ietvaros arī strādāšu doktorantūras laikā, pievērsīšos augstākās izglītības "piedāvājuma" puses pētniecībai. Otra tēma, kas man interesē, ir rekrutēšanas aspekti, konkrētāk – tas, kādā veidā var ietekmēt augstskolas mārketinga stratēģijas, lai tās piesaistītu studentus no maznodrošinātām ģimenēm, kuriem augstākā izglītība būs nozīmīga iespēja. Šī tēma ASV pētnieku vidū ir ļoti izplatīta, jo daudzi uzskata, ka augstākā izglītība ir aizvietotājs sociālām garantijām.
Nupat ar līdzautori, Pensilvānijas Universitātes kursabiedri Bertu Bartoli esam pabeiguši publikāciju par Latvijas valsts ieguldījumu augstskolās ekonomiskās krīzes laikā un starptautisko studentu īpatsvaru. Man liels gandarījums, ka izdevās aizraut arī Pensilvānijas profesoru Manuelu Gonzalesu Kanči (Manuel Gonzales Canche) kā mūsu mentoru šajā un kurš teica – labi, Latvijas gadījums izklausās pietiekami interesants, pētām to! Drīzumā rezultātu sūtīsim zinātniskajiem žurnāliem izvērtēšanai un, cerams, publicēšanai.
Saki, kurš no taviem studiju laikiem palicis prātā kā skolotājs ar lielo burtu?
No RSU mācībspēkiem man visciešāk atmiņā iespiedies Jūdžins Eteriss (Eugene Eteris) ar savu starptautisko pieredzi. Viņš arī bija mana bakalaura darba vadītājs. Labs pedagogs sniedz ko vairāk par noteikto tēmu vai studiju kursu. Arī ASV tikko bija iespēja mācīties no fantastiskiem docētājiem, piemēram, profesores Džoni Fīnijas (Joni Finney), Pensilvānijas Universitātes Augstākās izglītības institūta (Institute for Higher Education) vadītājas. Viņas profesionālajā fokusā ir finansējums un augstākās izglītības pieejamība pēc iespējas vairāk talantiem. Savukārt profesors Manuels Gonzaless Kanči man bija ne vien kā docētājs, bet arī kā mentors, pie kura doties jebkura brīdī. Viņa stāsts ir diezgan iespaidīgs – no mazturīga koledžas studenta, kurš pirmais savā ģimenē šai paaudzē iegūst augstāko izglītību, līdz profesoram vienā no prestižākajām ASV augstskolām.
Vai tevi pašu pedagoga ceļš neinteresē?
Es sevi saredzu kā zinātnieku. Esmu kārtīgs nūģis, mani interesē augstākās izglītības pētniecība – izpētīt visus aspektus un, cerams, arī piedāvāt izsvērtāko risinājumu. Aizbraucu uz ārzemēm, lai iegūtu pieredzi un zināšanas, ko varu izmantot, lai palīdzētu Latvijas augstākajai izglītībai attīstīties. Tādēļ arī Covid-19 izmantoju kā iespēju būt mājās un sniegt savu ieguldījumu.
