Eiropas Zinātnes padomes (EZP) grants ir visaugstākās izcilības apliecinājums. Vienīgais zinātnieks, kurš to līdz šim saņēmis ar Latvijas augstākās izglītības iestādes atbalstu, ir kvantu fiziķis Andris Ambainis.
Jā, šis ir ārkārtīgi īpašs grants! Finansējuma un laika ziņā tas ir ļoti dāsns, kas ļaus man tuvākos gadus vadīt ekskluzīvi – nedocējot nevienu studiju kursu un nododoties tikai pētniecībai. Latvijā, man šķiet, ir visai izplatīts uzskats, ka zinātnei pieskaitāmas dabas zinātnes – fizika, ķīmija –, kur ir kvantitatīvi izmērāmi sasniegumi un kas sniedz taustāmu pienesumu tautsaimniecībai. Turpretī sociālajām un humanitārajām zinātnēm nav tik vienkārši – ir nemitīgi jāpierāda, kāpēc ir būtiski pētīt to, kā cilvēki domā un ko viņi dara. Iespējams, tādēļ arī neviens no Latvijas sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem nav saņēmis šādu finansējumu. Trūkst institucionālā atbalsta.
Vai tas ir iemesls, kādēļ jau ilgstoši strādājat ārpus Latvijas?
Jā, diemžēl sociālajām un humanitārajām zinātnēm Latvijā līdz šim iespējas bijušas daudz ierobežotākas nekā ārvalstīs, kur izredzes būt institucionāli atbalstītam ir plašākas. Es nebūtu varējusi sagatavot konkurētspējīgu projekta pieteikumu bez Oksfordas universitātes finanšu, administratīvo un zinātnisko konsultantu palīdzības.
Taču nu jūs esat kļuvusi par RSU viesprofesori un RSU ir parakstījusi sadarbības memorandu ar Oksfordas universitāti, kļūstot par projekta sadarbības partneri. Projekts ir nupat sācies – kā jūs to raksturotu?
Projekts ilgs piecus gadus, un tā mērķis ir saprast tukšumu kā jaunu un daudzšķautņainu parādību, kas pamazām kļūst par mūsdienu kapitālisma un ar to saistītās dzīves telpas pastāvīgu sastāvdaļu. Pētnieki pēdējos gados daudz pievērsušies urbanizācijai, cilvēku migrācijai un dzīvei megapolēs. Patlaban liela cilvēku koncentrācija notiek salīdzinoši nelielā skaitā megapoļu; faktiski vairāk pilsētu saraujas nekā aug, sevišķi Eiropā.
Pētījums noritēs vienlaikus četrās valstīs – Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Vēsturiski tās ir bijušas saistītas teritorijas, kas attīstījušās atšķirīgos virzienos, katra pa savu politisko trajektoriju. Mana cerība ir ap šo četru valstu kodolu veidot plašāku intelektuālo kopienu, jo šie procesi, kaut atšķirīgi, notiek arī citās Eiropas valstīs. Uzzinājuši par projektu, man raksta no Spānijas, Portugāles, Itālijas, Polijas, Bosnijas, Serbijas, Bulgārijas un citām valstīm. Projektā cilvēki atpazīst savas pētniecības vai dzīves telpas problēmas, un vēlas piedalīties šajā sarunā. Uzsvars gan projektā ir un paliks uz pēcpadomju valstīm, kas kalpos par atskaites punktu, uz kā pamata veidot tālāku diskusiju.
Vai pareizi saprotu, ka šis pētījums ir lieliskas ziņas ne vien RSU pētniecības flangam, bet arī studentiem?
Jebkurā augstskolas struktūrvienībā, kur norit aktīva pētniecība, ap konkrēto jautājumu veidojas intelektuālās kopienas. Studenti būs laipni aicināti kļūt par daļu no šī projekta intelektuālās kopienas. Varētu būt runa par kopīgu tekstu lasīšanu vai tematiskiem semināriem, kas notiktu papildus programmā apgūstamajam. Plānots ir arī sadarboties ar RSU Doktorantūras skolu.
Eiropas Zinātnes padome atbalsta Eiropas labākos zinātniekus, kuri jau pierādījuši savu zinātnisko izcilību un kuri startē ar pētījumu pieteikumiem, kas ir oriģināli. Kas savaldzināja Eiropas Zinātnes padomi jūsu projektā?
Domāju – idejas inovācija un metodoloģiskā pieeja. Fokusā jābūt fenomenam, ko visi ir ievērojuši, bet nevienam nav īsti skaidrs, kas tas ir un ko ar to darīt, vai arī visiem liekas, ka tur jau viss ir skaidrs, bet es apgalvoju un pierādu, ka tomēr nav. Mēs ar pētniecības partneriem izmantojam jēdzienu "tukšošanās" nevis tādā nozīmē, ka nekā nav, bet tādā, ka notiek radikālas pārmaiņas, atkāpjas iepriekšējie aktori, piemēram, rūpnīcas savulaik industriāli attīstītajās Krievijas pilsētās, bet kas nāk vietā – skaidrības nav.
Kādas metodes pētījumā tiks izmantotas?
Primāri tās būs etnogrāfiskās metodes, pētniekiem ilgstoši dzīvojot uz vietas. Pēcāk etnogrāfiskās metodes varētu papildināt darbs arhīvā, mājsaimniecību aptaujas, intervijas ar politikas veidotājiem, statistisku datu analīze, datu vizualizācija, kartēšana un tā tālāk. Taču primārais ir ilgstošs etnogrāfisks lauka darbs un līdzdalīgs novērojums. Man tas šķiet bezgala būtiski laikā, kad visu paģēr tik ātri, arī pētniecībā. Īpaši to varēja novērot, sākoties Covid-19. Lūk, antropologi, pandēmija – metaties iekšā, nedēļu pētiet un dodiet rezultātus! Ir, protams, svarīgi saprast, kas notiek te un tagad, bet tam nepieciešams izstrādāt citas metodes.
Savukārt mēs pētījumā ņemsim tukšumu kā etnogrāfisku parādību, kas sastāv no konkrētām telpiskām, materiālām, sociālām parādībām un simboliskiem jēdzieniem, un pārcelsim šo sarežģīto parādību no vienas vietas uz citu. Respektīvi, mēs skatīsim vienu konkrētu vēsturisku parādību attiecībā pret citām konkrētām vēsturiskām parādībām, nevis visas attiecībā pret abstraktu tukšuma definīciju. Varbūt, ka citviet puse parādību ir tādas pašas, bet jēga tiek piešķirta cita. Kā mums izdosies pārcelt šo komplicēto parādību – tukšošanos – uz citām ģeogrāfiskajām vietām, to mēs redzēsim.
Es sagaidu, ka visās vietās būt klātesoši kādi kopēji faktori. Piemēram, pasaulē patlaban dominējošais ir finanšu kapitālisms, kur pievienotā vērtība tiek radīta galvenokārt finanšu operāciju, nevis ražošanas rezultātā. Tas nenozīmē, ka ražošanas nav, bet tomēr vairāk var nopelnīt ar finanšu operācijām. Šis ietekmē pasaules telpisko konfigurāciju. Nevar būt, ka kāda no šīm vietām, kas ir mūsu projekta redzeslokā, to nav pieredzējusi. Bet sekas un reakcijas var būt dažādas.
Sakiet, vai izcelsme no postpadomju valsts sociālantropologam ir priekšrocība vai tieši pretēji – šķērslis?
Tā var būt gan priekšrocība, gan šķērslis. Sociālantropoloģijā ir vietas, kuras tiek uzskatītas par īpaši nozīmīgām, jo tur veiktie pētījumi veicinājuši zinātnes attīstību. Piemēram, Melanēzijā veikti pētījumi par radniecību (Marilyn Strathern), Amazonē par alternatīvām realitātēm (Eduardo Viveiro de Castro), Subsahāras Āfrikas daļā par politiskām kopienām (Max Gluckman). Ar Austrumeiropu nav šādu asociāciju. Gadu gaidā esmu novērojusi, ka ārvalstu sociālo zinātņu pētnieki reizēm brauc uz Austrumeiropu apstiprināt to, ko viņi jau zina – ka mēs "atpaliekam" no Rietumiem noteiktos ne pārāk patīkamos veidos, ka pie mums valda nacionālisms, ka sliecamies uz kolektīvo domāšanu. Un tas viss ir slikti. Es teiktu, ka te kaut kur zūd antropoloģijas pamatuzdevums – saprast, nevis nosodīt cilvēku visā viņa sarežģītībā. Piemēram, Piedrujā ir cilvēki, kam patīk Lukašenko. Antropologiem tas ir jāizprot, nevis saknē jānosoda, kas šīsdienas politiskajā kontekstā ir grūti izdarāms. Ar šo projektu mēģinu pierādīt, ka no mūsu reģiona nāk novērojumi, kas ir būtiski ne tikai sociālantropoloģijai, bet arī citām nozarēm.
Kādām īpašībām ir jāpiemīt sociālantropologam?
Vispirms, es teiktu, ir jābūt ārkārtīgi pacietīgam – varbūt, ka lauka darba gaitā ilgi nekas nenotiek, un arī tādā gadījumā tie ir dati. Antropologam ir jāpiemīt nepolitizētai, radikālai atvērtībai, un ir jāpatīk cilvēkiem. Protams, pētījumu var arī veikt tukšā ciemā, antropoloģija tagad iet virzienā, kur mēs sadarbojamies ar akmeņiem, sēnēm, dzīvniekiem un tā joprojām. Un tomēr ir jāspēj atrast ceļu pie cilvēka. Antropologi bieži tiek atraidīti, bet, apstājoties pie pirmā "nē", pētnieks nekur tālu netiks. Tāpēc arī labākajās poļu izcelsmes sociālantropoloģijas granda Broņislava Maļinovska tradīcijās pētnieki brauc un dzīvo uz vietas, iedziļinoties vai nu konkrētās kopienas dzīvesveidā, vai arī skatot, kā globāli procesi izspēlējas konkrētā vietā. Nenoliedzami, mainīgā pasaulē jāatjauno arī metodes, bet ilgstošai un padziļinātai pētniecībai vēljoprojām ir liela nozīme.
Vēl sociālantropologam ir jābūt gatavam sadzirdēt otra cilvēka sāpi. Šodienas pasaulē tik liels fokuss ir uz riskiem! Daudzas pasaules zonas kļūst par vietām, uz kurām pētniekiem neiesaka doties. Universitātes Rietumeiropā ļoti uztrauc tas, kāda būs sekundārā trauma pētniekam, kas devies, piemēram, uz vietu, kur cilvēki pārcietuši migrāciju, bēgļu gaitas, vardarbību. Protams, tas nav viegli. Mana studente patlaban veic pētījumu par bēgļiem no Austrumukrainas, un viņai ir nedaudz grūti – visi grib ar viņu runāt par šo sāpīgo pieredzi, viņa pamazām kļūst par tādu kā psihoterapeitu. Tad nu es viņu mierinu, ka mūsu reģionā cilvēki ļoti maz ir gājuši pie psihoterapeitiem, un kaut kādā mērā sarunas virtuvē ar draugiem ir veikušas šo funkciju. Tātad, antropologam arī jāspēj sevi pakļaut potenciāli nepatīkamām situācijām. Mēs gan aizvien vairāk dzīvojam tādā pasaulē, kur sevi un citus tik ļoti sargājam, ka man šķiet – tāda īsta antropoloģija vairs nav iespējama!