Lērums atkritumu
NASA un ASV Aizsardzības departaments sadarbojas, lai izsekotu potenciāli bīstamus objektus Zemes orbītā. Sistēma "Space Surveillance Network" izseko apmēram 27 tūkstošus dažādu izmēru objektu. Saprotams, ka visus izsekot nav iespējams, tāpēc aptuvenu dažādu atlūzu un objektu skaitu Zemes orbītā prognozē ar statistiskiem modeļiem. Eiropas Kosmosa aģentūras mājaslapā publicētie skaitļi iezīmē pavisam nelāgu ainu – Zemes orbītā varētu būt ap 36 tūkstošiem objektu, kas ir lielāki par 10 centimetriem; aptuveni miljons objektu, kas ir izmērā no viena līdz 10 centimetriem, un vairāk nekā 300 miljoni objektu izmērā no milimetra līdz vienam centimetram.
Lai nodarītu bojājumus Starptautiskajai kosmosa stacijai vai funkcionējošiem satelītiem, daudz nevajag. Šie objekti Zemi apriņķo milzu ātrumā, un pat dažu milimetru liela krāsas plēksnīte vai neliela metāla šķemba sadursmes brīdī faktiski ir kā lode.
Gana daudz ir arī visai prāvu objektu. Šobrīd satelītu skaits orbītā strauji pieaug, galvenokārt tas ir programmas "Starlink" rezultāts, kuras gaitā plānots Zemi ieskaut vairāku desmitu tūkstošu lielā satelītu tīklā. Taču aizvien Zemi apriņķo arī daži tūkstoši vecu un sen "mirušu" satelītu, kas savus uzdevumus pildīt beiguši un nu ir vien nekas cits kā atkritumi.
Tīmeklī pieejams arī rīks "Stuff in Space", kur var aplūkot un iegūt pamatinformāciju par daudziem ap Zemi riņķojošiem objektiem.
Savākt un pārstrādāt
Austrālijas kompānija "Neumann Space" ir izstrādājusi jonu dzinēju sistēmu, ko var izmantot Zemes zemajā orbītā riņķojošiem pavadoņiem, lai mainīto to orbītu vai arī tos apzināti izvadītu no orbītas un sadedzinātu atmosfērā, kad tie savu laiku nokalpojuši.
Nu "Neumann Space" apvienojusi spēkus ar trim citiem uzņēmumiem, lai ambiciozā projektā izstrādātu metodi, kā iegūt šādos dzinējos izmantojamu degvielu turpat kosmosā, par izejmateriālu izmantojot vecus satelītus, raķešu pakāpes un dažādas atlūzas.
Katram no šiem uzņēmumiem paredzēta sava loma – Japānas "Astroscale" jau nodemonstrējusi, kā spēj ar mākslīgajiem pavadoņiem kosmosā pārtvert un savākt tur esošās atlūzas. Amerikāņu "Nanorocks" savukārt strādā pie metodēm, kā savāktās atlūzas turpat orbītā sadalīt mazākos izmēros un uzglabāt, bet "Cislunar" izstrādā kosmosā darbināmu metāllietuvi, lai šos lūžņus pārkausētu standarta izmēra metāla stieņos.
"Neumann Space" sistēma šādus metāla elementus izmanto kā degvielu. Dzinējā caur metāla katodi tiek vadīta vairākus tūkstošus ampēru stipra strāva, un rezultātā katode tiek erodēta, materiāls tiek jonizēts un rodas plazma, kas, atstājot katodi, arī nodrošina vilci. "Neumann Space" dzinēji degvielai var izmantot vairāku tipu metālus.
Šonedēļ notikušā prezentācijā "Neumann Space" izpilddirektors Herve Astjērs izteicās, ka jau nākamgad kompānijas izstrādātais dzinējs dosies orbītā kā daļa no misijas "SpIRIT", kur tiks pārbaudīts, vai koncepts strādā ne tikai laboratorijās uz Zemes. Astjērs atzina, ka sākotnēji ideja par pašas degvielas ražošanu turpat kosmosā, kausējot orbītā esošos lūžņus, šķitusi pārāk futūristiska šim brīdim, taču "Cislunar" saņēma no NASA grantu, tika izgatavots prototips un pierādīts, ka šis koncepts varētu darboties.
Lai nebūtu pārpratumu – tas aizvien ir visai futūristisks, taču nav neiespējams. Kā raksta "The Guardian", pie kosmosa atkritumu aizvākšanas no orbītas šobrīd strādā ne viens vien uzņēmums, taču šo atkritumu pārstrāde lietderīgā resursā jau ir pavisam cita dimensija ar lielāku pievienoto vērtību, nekā vienkārši satelītu ievadīšana atpakaļ Zemes atmosfērā, kur tie sadegtu.
