Izveseļoties no naftas atkarības ar bioterapiju

Efektivitātes ziņā līdzvērtīgas un ekonomiski izdevīgas alternatīvas dabasgāzei un degvielai, kas iegūta no jēlnaftas, tiek pētītas krietni sen – to veicina gan fakts, ka šie resursi nav nebeidzami, gan ar vides aizsardzību un klimata pārmaiņām saistītie izaicinājumi. Taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kārtējo reizi guvām skaudru atgādinājumu arī par Eiropas energoatkarību no Krievijas gāzes un naftas, kas jau sen ir viens no spēcīgākajiem šantāžas ieročiem Kremļa arsenālā, lai panāktu sev vēlamo attiecībās ar kolektīvajiem Rietumiem. Tas nedrīkst turpināties.

Pētījumu virzienu, lai pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk nokāptu no bieži pieminētās Krievijas gāzes un naftas "adatas", ir gana daudz. No augu eļļām ražotais biodīzelis jau ir sen zināma padarīšana, tāpat arī elektroautomašīnas ielās redzam aizvien biežāk un biežāk. Taču plašākai publikai, iespējams, mazāk zināms risinājums ir biodegviela, kas ražota no aļģēm. Kā tā top un vai aļģu dīzeļdegviela drīzumā varētu veidot būtisku daļu no mūsu patērētās degvielas – to "Delfi" palīdz skaidrot Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta asociētā profesore Aiga Barisa.

Karš piespieda rīkoties ātrāk

Ja pirms gada kāds būtu teicis, ka Eiropas valstis strauji atteiksies no Krievijas gāzes un naftas, daudzi neticētu. Taču nu izskatās, ka Eiropa beidzot ir sapratusi ilgtermiņa cenu būšanai neveselīgās attiecībās ar partneri, kas savas intereses virza ar draudu un iebiedēšanas palīdzību. ASV fosilās degvielas importa "pīrāgs" ir gana diversificēts – Krievija bija tikai viena no vairākiem desmitiem piegādātāju, turklāt ASV ir arī gandrīz pašpietiekama naftas ieguves industrija. Šāds elastīgums dod iespējas rīkoties strauji un izlēmīgi, un otrdien Savienotās Valstis aizliedza Krievijas naftas un sašķidrinātās dabasgāzes importu. No Krievijas naftas importa līdz gada beigām plāno atteikties arī Apvienotā Karaliste.

Kontinentālajai Eiropai, visticamāk, tik strauji tas neizdosies. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem 2021. gadā Eiropas Savienība (ES) no Krievijas importēja ap 45% no kopējā dabasgāzes importa apjoma. Ar akmeņoglēm situācija ir vēl skarbāka – apmēram puse no apjoma tiek importēta no Krievijas, taču šis ir tas fosilais enerģijas resurss, no kura ES plānoja atteikties visstraujāk – ne saistībā ar šī brīža notikumiem, bet gan klimata pārmaiņu ierobežošanas vārdā. Naftas ziņā situācija ir nedaudz labāka – Eiropa no Krievijas importē ap trešdaļu.

Taču arī ES nu ir apņēmusies strauji saraut šīs atkarības saites. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena uzsvēra: "Mums jākļūst neatkarīgiem no Krievijas naftas, oglēm un gāzes. Mēs gluži vienkārši nedrīkstam paļauties uz piegādātāju, kas klaji mums draud."

Šīs nedēļas sākumā ES valstu līderi vienojās par plānu jau šogad samazināt fosilo energoresursu importu no Krievijas par divām trešdaļām – kaut ne totāls boikots, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs solis, ņemot vērā, cik būtisku daļu ES valstu energoprasību apmierināja tieši ar Krievijas resursiem.

Taču – kādas ir alternatīvas? Protams, importēt fosilos energoresursus no citurienes. Taču degvielas iegūšanā arvien vairāk uzmanības jāvelta atjaunīgajiem energoresursiem. Viens no tiem ir aļģes. Pagaidām gan lielāko daļu modernās pasaules aizvien darbina fosilā degviela, jo ir vairāki šķēršļi, kas liedz biodegvielai pilnvērtīgi pārņemt stafeti. Tos ieskicēsim vēlāk. Vispirms – kā top degviela no aļģēm?