"Jau pirms 10 gadiem bija uzņēmumi, kas mēģināja pārliecināt sevi un citus, ka ir atbildīgi, lai gan realitāte bija citāda. Šobrīd līdz ar pārmaiņām patērētāju uzvedībā un tiesiskajā regulējumā, šī tendence pieaug un kļūst satraucoša," norāda Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane.
Arī "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Pēteris Stepiņš atzīst, ka uzņēmumu vēlme sevi ierindot ilgtspējīgo kategorijā ir jūtama investīciju pasaulē. "Pēdējā gada laikā ir jūtams, ka uzņēmumi, kas nāk pēc investīcijām vai izlaiž obligācijas, cenšas izcelt savu ta dēvēto "zaļo leņķi". Taču ne vienmēr tas tāds ir! Piemēram, ja degvielas uzpildes staciju tīkls, kas primāri darbojas ar fosilo degvielu, apgalvo, ka ir ilgtspējīgs, jo ir uzlicis dažus elektoauto uzlādes punktus, manuprāt, tas tomēr par ilgtspējīgu nevar tikt uzskatīts. Es labākajā gadījumā to klasificētu kā uzņēmumu, kas ir ceļā uz ilgtspējīgu izpratni," skaidro Stepiņš.
Starptautiska līmeņa pētījumi rāda, ka, atbalstot ilgtspējīgus uzņēmumus ar saviem ieguldījumiem, mēs varam panākt 27 reizes lielāku efektu nekā, piemēram, šķirojot atkritumus. Kā nefinanšu nozares cilvēkiem atpazīt, kuri uzņēmumi patiešām ir ilgtspējīgi, bet kuri ir tikai ceļā uz to? Stepiņš to salīdzina ar velosipēda iegādi – katrs var mēģināt pats to salikt pa detaļām vai arī nopirkt jau gatavu. "Ja cilvēks vēlas nopirkt gatavu, tad viņš var balstīties uz pieejamiem risinājumiem – pensiju plāniem vai gataviem fondu sarakstiem. Tajos ir atlasīti uzņēmumi, kas atbilst striktiem ilgtspējas kritērijiem. Ja tomēr kāds grib iet savu ceļu, tad pašam ir jāpēta finanšu un nefinanšu pārskati, papildus jāuzdod uzņēmumam daudz jautājumu un jāizvērtē, cik tas ir vai nav ilgtspējīgs," skaidro Stepiņš.
Kā ar ilgtspējīgas saimniekošanas praksi veicas Latvijā, vairāk vari uzzināt šajā "Izziņas impulss" sižetā, kur stāstīts par divu Latvijas uzņēmumu – "Valmiermuižas alus" un "Madara Cosmetics" – pieredzi.
