Precizēta mūsu galaktikas – Piena ceļa – trīsdimensiju karte liecina, ka mūsu līdzšinējie priekšstati par Saules sistēmas atrašanās vietu galaktikā ir jāmaina. Japānas pētnieku grupa, kuru vada Tomoja Hirota, aplēsusi, ka Saules sistēma atrodas tuvāk galaktikas centram un tajā esošajam supermasīvajam melnajam caurumam Saggitarius A*, nekā iepriekš uzskatīts.
Bažīties par to gan nevajag – pat tad, ja jaunās aplēses ir pareizas, tas nenozīmē, ka Saules sistēma tuvojas galaktikas centram, vien to, ka pilnveidojas astronomu spējas noteikt, kur atrodamies "galaktikas kartē". To noteikt, pašiem atrodoties galaktikā, nebūt nav viegls uzdevums.
Tāpat attālums aizvien ir milzīgs. 1985. gadā Starptautiskā Astronomijas savienība definēja, ka attālums līdz galaktikas centram no mums ir aptuveni 27 700 gaismas gadu. Vēlāk precizēti aprēķini šo attālumu samazināja līdz 26 673 gaismas gadiem. Nu Japānas pētnieku komanda uzskata, ka Saules sistēma galaktikas centram atrodas vēl tuvāk – 25 800 gaismas gadu attālumā.
Lai to noteiktu, komanda analizēja 189 debess objektu novērojumu datus, kas ievākti ar VERA ("VLBI Exploration of Radio Astrometry") – četru prāvu radioteleskopu tīkla palīdzību.
"Ar VERA iegūtie dati un aplēses ir ar lielu uzticamības pakāpi," uzskata pētījuma vadošais autors Hirota, piebilstot, ka "var nākties pārrakstīt mācību grāmatas". Protams, ja viņa un kolēģu veikums tiks apstiprināts.
Noteikt tādu objektu kā zvaigznes un galaktikas koordinātes plaknē jeb divās dimensijās ir salīdzinoši viegli. Daudz sarežģītāk jau ir ar trešo dimensiju. Noteikt attālumu līdz supertāliem objektiem ir liels izaicinājums, taču tas ir ļoti būtisks aspekts astronomijā, kas palīdz secināt daudz ko citu, piemēram, zvaigžņu spožumu. Izdevums "Science Alert" kā labu piemēru min labi zināmo zvaigzni Betelgeizi, kuru naksnīgajās debesīs ļoti labi varam redzēt arī ar "neapbruņotu aci". Izrādās, Betelgeize atrodas mums daudz tuvāk, nekā savulaik lēsts. Tas, savukārt, nozīmē, ka Betelgeize nav nedz tik liela, nedz tik spoža, kā astronomi iepriekš uzskatījuši.
Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, attālumu noteikšana kosmiskos mērogos kļūst arvien precīzāka un uzticamāka, tostarp pateicoties arī tādiem radioteleskopu tīkliem, kāds ir Hirotas komandas izmantotais VERA. Sinhronizējot novērojumus starp četriem dažādās vietās Japānas salu arhipelāgā izvietotajiem radioteleskopiem, iespējams iegūt tādu izšķirtspēju, kas būtu analoga teleskopam ar 2300 kilometru diametra "šķīvi". Līdzīgu principu izmantoja tad, kad pirmo reizi vēsturē izdevās tieši novērot melno caurumu (precīzāk – tā notikumu horizontu) – likts lietā starptautisks teleskopu tīkls "Event Horizon Telescope".
VERA attālumu noteikšanai izmanto paralakses aprēķinus. Astronomijā paralakse ir šķietama debess spīdekļa pārvietošanās pie debess sfēras, ja novērotājs maina novērošanas stāvokli. VERA teleskopu radioviļņus emitējošas zvaigznes vēro pat ilgāk nekā gadu, fiksējot, kā to pozīcija mainās atiecībā pret zvaigznēm, kas atrodas daudz tālāk. Paralakse ir apgriezti proporcionāla attālumam līdz spīdeklim, tāpēc to var izmantot attālumu noteikšanai. VERA to spēj ar ārkārtīgi augstu precizitāti – tā izšķirtspēja ir 10 miljonās loka sekundes daļas, un tieši šo rīku Japānas astronomu komanda lika lietā, lai precizētu mūsu priekšstatus par Saules sistēmas atrašanās vietu galaktikā. Attiecīgi būšana tuvāk galaktikas centram nozīmē arī to, ka Saules sistēma ap to riņķo ar lielāku ātrumu – 227 kilometriem sekundē iepriekšējo 220 kilometru sekundē vietā.
Šī informācija atrodama nesen klajā laistajā "VERA astrometrijas katalogā".
