Jauna metode sola pamatīgi palielināt iespējas savvaļā uziet aizsargājamu sugu dzīvniekus
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Divas savstarpēji nesaistītas pētnieku grupas aptuveni vienā laikā pierādījušas, ka ir iespējams noteikt dažādu dzīvnieku klātbūtni, analizējot DNS gaisa paraugos. Pilnveidojot šo metodi, tā nākotnē sola plašas iespējas daudzās ar faunas pētniecību saistītās jomās. Piemēram, ar šo metodi varētu neinvazīvā veidā noteikt kādas konkrētas retas un aizsargājamas dzīvnieku sugas klātbūtni. Lai pārbaudītu, vai alā dzīvo sikspārņu kolonija, vairs nebūtu jādodas iekšā. Par abu eksperimentu rezultātiem klāstīts zinātniskajā žurnālā "Science Magazine".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Abu zinātnieku grupu – gan Lielbritānijas, gan Dānijas – darbi jūlijā publicēti pirmsdrukas resursā "bioRxiv" un vēl nav izgājuši recenzēšanas procesu, bet ar pētījumiem nesaistīti konkrēto jomu eksperti jau atzinīgi izteikušies par šiem darbiem.

"Spēja fiksēt tik daudz dzīvnieku sugu tikai pēc DNS gaisa paraugos ir milzīgs lēciens uz priekšu. Šī metode varētu būt ļoti aizraujošs papildinājums biologa "darbarīku krājumam"," izdevums "Science" citē Teksasas Tehnoloģiju universitātes ekoloģijas speciālistu Metjū Bārnsu.

Arī Jūliju Lokvudu, molekulāro ekoloģi no Rutgera Universitātes, pārsteidzis tas, ka ar šo metodi var konstatēt ne tikai vienas klases dzīvniekus, bet dažādu klašu pārstāvjus – gan zīdītājus, gan putnus.

Līdzīgu metodi dzīvnieku klātbūtnes noteikšanai jau pirms desmit gadiem sāka pētīt ūdens ekosistēmās – gan ezeros un upēs, gan sālsūdenī. Tāpat pētīti dzīvo organismu atstātie "ģenētiskie nospiedumi" augstnē un uz virsmām (augu lapām utt.). Taču daudz mazāka uzmanība iepriekš bija pievērsta tā saucamā eDNS (no vides paraugiem iegūtā DNS jeb "environmental DNA") pētījumiem gaisa paraugos. Nav zināms, cik daudz materiāla – ādas šūnas, apmatojumu u. c. – dzīvnieki atstāj gaisā un cik ilgi tas tur paliek detektējamā daudzumā.

Profesore Elizabete Kleira no Jorkas Universitātes (pētījuma tapšanas laikā pārstāvēja Karalienes Mērijas universitāti Londonā) ar kolēģiem 20 vietās Hamertonas zooloģiskajā dārzā uzstādīja jutīgus gaisa filtrus paraugu ievākšanai.

"Mēs sapratām, ka tieši zooloģiskais dārzs būs lieliska vieta, kur pārbaudīt šīs metodes darbību – dzīvnieki zoodārzā nav vietējās sugas, kā arī ir ierobežoti noteiktā teritorijā. Tas nozīmēja – ja mums izdotos gaisā atklāt dzīvnieku DNS paliekas, mēs skaidri varētu noteikt, tieši no kurienes ģenētiskais materiāls nācis un cik tālu ceļu gaisā veicis," pētījuma gaitu izdevumam "The Guardian" ieskicē Kleira.

Jauna metode sola pamatīgi palielināt iespējas savvaļā uziet aizsargājamu sugu dzīvniekus
Foto: AFP/Scanpix/LETA
Lielā panda omulīgi atpūšas Kopenhāgenas Zooloģiskajā dārzā – vienā no vietām, kur notika eksperiments.

Kopā tika ievākti 72 paraugi, un niecīgais DNS materiāla apjoms tajos pavairots ar polimerāzes ķēdes reakcijas palīdzību. Pēc tam paraugi sekvenēti un rezultāti salīdzināti ar datubāzē esošajām dažādu sugu dzīvnieku gēnu sekvencēm. Pētniekiem ar šo metodi izdevās veiksmīgi identificēt 17 atsevišķas sugas.

"Gaisa paraugos uzgājām gan tīģeru, gan dingo DNS, gan lemuru DNS," skaidro profesore. Tieši lemuru ģenētiskais materiāls gaisā bija visbiežāk sastopams. Pagaidām nav zināms, kāpēc tā, taču Kleira izvirza versiju, ka viens no iemesliem varētu būt šo dzīvnieku augstā aktivitāte – tie daudz lēkā pa krātiņiem, ļoti interesējas par to, ko dara zoodārza apmeklētāji. Attiecīgi varbūt lielāka iespējamība, ka gaisā vairāk nonāks, piemēram, lemuru apmatojuma fragmenti.

Kas interesanti – līdzīgs eksperiments paralēli un neatkarīgi no Kleiras komandas veikts Kopenhāgenas Zooloģiskajā dārzā. Tur ar šādu metodi izdevās noteikt 49 sugu gaisā atstātās "ģenētiskās pēdas". Vēl jo vairāk – Dānijas zinātnieki paraugos atrada arī zoodārza iemītnieku barības DNS, kā arī materiālu no dzīvniekiem, kas nemitinās zoodārza krātiņos – suņiem, kaķiem, pat arī dažām vietējo savvaļas dzīvnieku sugām.

Pagaidām gan par šo metodi vēl daudz nezināmā. Skaidrs, ka zoodārzos gaisā visu laiku nonāk dzīvnieku ģenētiskais materiāls, jo dzīvnieki mitinās krātiņos vai aplokos vienā vietā. Taču nav zināms, cik ilgi materiāls gaisā paliek un cik tālu tas var aizceļot. Šos aspektus būtiski uzzināt, lai metodi varētu jau praktiski pielietot savvaļā, piemēram, meklējot kādas retas un apdraudētas dzīvnieku sugas klātbūtni. Īpaši noderīga tā varētu būt gadījumos, kad runa ir par ļoti izmanīgiem dzīvniekiem, kurus nepamanīt ar sensoru kamerām vai citām metodēm – dzīvnieki, kas dzīvo dobumos, alās virs zemes un pazemē, kā arī putniem, kas lidinās koku biezajās lapotnēs virs kameru redzes lauka.

Tags

Bioloģiskā daudzveidība Bioloģija Dabas aizsardzība Dzīvnieki Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form