Kas par to liecina? Arheologi analizēja gan cilvēku būvētu struktūru paliekas piekrastē, gan dziļi iekšzemē atrodamu piekrastes akmeņu un oļu paraugus, kā arī ūdens iemītnieku paliekas, kurām tur nevajadzētu būt.
"Atradām pierādījumus jūras nogulumiem un arī daudziem ūdenī mītošiem dzīvniekiem, kuri mierīgi vadīja savas dienas jūrā, pims pēkšņi tika iesviesti tik dziļi iekšzemē, ka to nevarēja izdarīt parasta vētra," vietne "Live Science" citē pētījuma līdzautoru Džeimsu Gofu, Sauthemptonas Universitātes ģeologu. Tie atrasti Atkamakas tuksnesī pat 600 kilometru attālumā no piekrastes. Pētnieki uzskata, ka ko tādu spējis paveikt vien ārkārtīgi milzīgs cunami vilnis.
Arī piekrastes zonā atrasto vēsturisko akmens ēku paliekas liecina, ka tās spēji iznīcinājis milzīgs spēks. Zem cunami atstātajiem nogulumiem atrasto sienu paliekas bieži vien sagāzušās virzienā pret jūru, liecinot, ka tās iznīcinājušas ļoti spēcīgas cunami atplūdu straumes.
Kopumā ģeologi šajā pētījumā analizēja 17 dažādus jūras nogulumu paraugus, kas iegūti septiņās dažādās izrakumu vietās simtiem kilometru attālumā no krasta līnijas. Lai noteiktu, cik tad senas ir tur atrastās jūras iemītnieku čaulas un citas saglabājušās paliekas, tika izmantota datēšana ar radioaktīvo oglekli-14 – viena no populārākajām un precīzākajām metodēm, lai noteiktu organiskas izcelsmes materiālu vecumu. Zinātnieki aplēsa, ka šie jūras izcelsmes materiāli iekšzemē iesviesti apmēram pirms 3800 gadiem, proti, tad arī notikusi spēcīgā zemestrīce.
Protams, bez tiešiem novērojumiem un seismogrāfu datiem grūti precīzi aplēst tieši cik magnitūdu stipra bijusi šī postošā zemestrīce, taču ir pavisam iespējams, ka tā pārspējusi līdz šim mums zināmās un labi dokumentētās megatrīces. Zīmīgi, ka arī moderno mērījumu laikmetā spēcīgākā zemestrīce – 1960. gada Valdivijas zemestrīce – notikusi Čīlē (to dēvē arī par Lielo Čīles zemestrīci). Tās spēks bija 9,5 magnitūdas, un šī zemestrīce prasīja vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības. Līdzīgi kā Valdivijas zemestrīce, arī senā zemestrīce Čīles piekrastē radusies, vienas tektoniskās plātnes malai ar lielu spēku tiekot paspiestai zem otras plātnes malas. Kādā brīdī abas plātnes berzes ietekmē atkal "saslēdzas kopā" un pārstāj virzību, taču spēki, kas virzīja šo plātņu sadursmi, turpina darboties. Kādā brīdī mehāniskais spriegums sakrājies ir tik liels, ka plātņu sadursmes vietā notiek lūzums, acumirklī atbrīvojot lielu daudzumu enerģijas seismisko viļņu veidā. Tā arī ir zemestrīce.
Arheologu atklātais liecina, ka šī dabas katastrofa veicinājusi tik vērienīgu sociālo satricinājumu piekrastes iedzīvotāju kopienās, ka tās visai ātri pārvācās uz dzīvi dziļāk iekšzemē, baidoties no atkārtotiem cunami. "Piekrastes zonā cilvēki atgriezās vien pēc kādiem 1000 gadiem, kas ir ļoti ilgs laika posms, ņemot vērā, ka lielā mērā viņu izdzīvošana pirms tam bija atkarīga no jūras veltēm," spriež Gofs. Viņš ar kolēģiem turpinās pētīt ģeoloģiskās norises šajā reģionā un cer, ka viņa darbs ļaus nākotnē labāk paredzēt un sagatavoties megatrīcēm. Toreiz šī zemestrīce un tai sekojošais cunami izpostīja dzīvi vien Čīles piekrastes iedzīvotājiem. Kaut cunami vilnis sasniedza pat Jaunzēlandi un noteikti izpostīja daudzas ceļā esošās salas, tobrīd liela daļa Klusā okeāna dienvidu daļā esošo salu nebija apdzīvotas. "Šobrīd tās ir apdzīvotas, un daudzas ir populāri tūrisma galamērķi. Nākotnē, kad notiktu līdzīga mēroga zemestrīdze, sekas varētu būt patiesi katastrofālas," brīdina zinātnieks.
Gofa un kolēģu darbs lasāms zinātniskajā žurnālā "Science Advances".
