Ja vēl pagājušā gada izskaņā par Covid-19 izraisošo vīrusu ziņās lasījām kā par "mīklainu slimību" kaut kur Uhaņā, tad jau šī gada janvārī zinātniskās kopienas rīcībā jau bija Ķīnas zinātnieku publicēta jaunā koronavīrusa genoma sekvence. Tiesa, šīs zināšanas nepaglāba nu jau vairāk nekā 40 miljonus cilvēku no inficēšanās, taču mūsdienās pētnieki vismaz zina, kam stājas pretī. Nāvējošākās pagājušā gadsimta pandēmijas – spāņu gripas – laikā tā nebija. Neredzamais pretinieks bija neizzināts līdz pat gadsimta beigām un varēja tāds arī palikt, ja ne kāds apņēmīgs zviedru students, kurš bija gatavs doties uz Aļasku, lai masu kapā meklētu mūžīgajā sasalumā saglabājušās gripas upuru mirstīgās atliekas.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra publikācijā simt gadus pēc spāņu gripas pandēmijas norādīts: "Ārsti nezināja, ka eksistē gripas vīrusi. Liela daļa veselības aprūpes speciālistu tolaik domāja, ka pandēmiju izraisījusi baktērija Haemophilus influenzae, hemofilā nūjiņa jeb Pfeifera nūjiņa (par godu atklājējam Rihardam Pfeiferam)."
Tolaik vēl nebija pat pirmo antibiotiku – penicilīns tika atklāts aptuveni desmit gadus vēlāk –, tāpēc pat tad, ja slimības ierosinātājs izrādītos baktērija, nevis vīruss, cīņa pret slimību būtu neauglīga. Divus gadus vēlāk pēc vairākiem viļņiem vīruss planētas iedzīvotāju skaitu bija samazinājis par vairākiem desmitiem miljonu un drīz vien pazuda no dienaskārtības. Vairākas desmitgades zinātnieki tā arī palika neziņā par to, kas tad izraisīja 1918. gada pandēmiju, – bija tikai epidemioloģiskie pierādījumi par vīrusa lipīgumu, skarbi dati par slimības sekām. Taču nekā par izraisītāju līdz pat piecdesmito gadu sākumam, kad Aiovas Universitātē kāds jauns zviedrs tieši lūkoja pēc laba temata savai doktora disertācijai.
Jūhans Hultins jaunību, tostarp Otrā pasaules kara gadus, pavadīja Zviedrijā, un dzīve ziemeļu skarbumā, kā vēlāk izrādīsies, bija tieši tā treniņnometne, kas vēlāk palīdzēs īstenot viņa plānus.
Atmiņas par bērnību, ko nu jau 96 gadus vecais vīrs šopavasar telefonsarunā atklāja izdevumam "Sports Illustrated", droši vien atgādinās tās, ko dažs labs no mums pats savām ausīm dzirdējis no vecvecākiem. Ziema, neizbrienami, aizsniguši ceļi un skola teju 10 kilometru attālumā. Un tā dienu no dienas, gadiem ilgi. Jūhans šo attālumu izvēlējās mērot kā kārtīgs zviedrs – ar distanču slēpēm. Arī gadījuma darbi palīdzēja veidot īstam piedzīvojumu meklētājam nepieciešamo fizisko sagatavotību. Kaut ģimenes labklājība bija pietiekama, Jūhans nav vairījies no smaga fiziskā darba un strādājis gan par krāvēju ostā, gan metinātāju un virpotāju, raksta "Sports Illustrated", turklāt vidusskolā izcēlies vienaudžu vidū, trīs gadus pēc kārtas uzvarot skolas 400 metru skriešanas sacensībās.
Otrajam pasaules karam beidzoties, Jūhana nemiers vairs nebija apslāpējams, un viņš gāja. "Valstis ap mums bija vāciešu okupētas, tāpēc uzaugu, "iespundēts" Zviedrijā. Kolīdz radās pirmā iespēja, es sāku iet. Mērķēju uz piramīdām pie Gīzas," Jūhans atminas.
1949. gadā viņš pameta Upsalas Universitāti, lai dotos studēt uz ASV. Paguvis apceļot visus tolaik vēl tikai 48 ASV štatus ar savu līgavu Gunvoru, paviesojās arī Aļaskā, kur abi bija apņēmušies "braukt uz ziemeļiem, līdz izbeidzas ceļš". Tolaik Aļaska vēl nebija štats un bija lielākoties neapgūta teritorija ar nelieliem ciematiem. Tur vienā no šādiem ciematiņiem – Feirbenksā – pāris satika vācu paleontologu un antropologu Oto Gaistu, kurš piedzīvojumu meklētājiem piedāvāja piedalīties fosiliju meklēšanas ekspedīcijā. Jūhanam, protams, divreiz nebija jāsaka. Arī šai nejaušajai tikšanās reizei vēlāk būs būtiska loma Jūhana ceļojumā pa pēdām 1918. gada gripas vīrusam.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
