Šis eksperiments vedina domāt, ka kaķiem ir attīstīta tā dēvētā objektu permanence – tas ir jēdziens, kas apzīmē izpratni par lietu un parādību nezūdamību un ļauj saprast, ka objekti nepārstāj eksistēt tikai tāpēc, ka vairs neatrodas acu priekšā. Kā vēsta "Mayo Clinic", cilvēku mazuļiem šī izpratne sāk attīstīties ap 8-10 mēnešu vecumā – viņi prot atrast noslēptus priekšmetus un sāk apjaust, ka vecāki vai aprūpētāji nepazūd pavisam tikai tāpēc, ka iziet no istabas un nav saskatāmi.
Iepriekš veikti pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka objektu permanence piemīt arī primātiem – gorillām, šimpanzēm, orangutaniem –, tāpat šī izpratne novērota Eirāzijas sīļiem, lāčiem, suņiem un nu arī kaķiem, kā liecina 10. novembrī brīvpieejas zinātniskajā žurnālā "PLOS One" publicētais darbs.
Pētījuma vadošā autore – Kioto Universitātes Japānā doktorante Saho Takagi – iepriekš veiktos eksperimentos noskaidrojusi, ka kaķi, izdzirdot savu saimnieku balsi, arī sagaida, ka redzēs saimnieka seju. Citos eksperimentos noskaidrots, ka kaķi labi prot atšķirt pazīstamas balsis no nepazīstamām, kā arī atrast noslēptus priekšmetus. "Tāpēc šķiet ticami pieņemt, ka kaķiem jāspēj arī "mentāli kartēt" jeb iztēloties objektu atrašanās vietu, balstoties uz dzirdēto," raksta pētījuma autori.
Lai to noskaidrotu, eksperimentam tika sagatavotas istabas – aprīkotas gan ar skaļruni, gan videokamerām –, lai varētu nepārtraukti vērot kaķu uzvedību, nevienam neesot klāt. Viens skaļrunis izvietots iekšā istabā netālu no loga vai durvīm, bet otrs izvietots ārpus istabas aiz durvīm, kā redzams šajā attēlā.
Attēls: S. Takagi et al./PLOS One
Kaķi tika sadalīti trīs grupās, bet katra no šīm grupām vēl divās atsevišķās grupās, par kritēriju izvēloties vidi, kurā kaķis ikdienā dzīvo – mājās pie saimniekiem vai tā dēvētajās "kaķu kafejnīcās", kur ikdienā dzīvnieks nonāk saskarsmē ar daudziem cilvēkiem. Pirmajai no trim lielajām grupām tika atskaņoti audioieraksti, kuros kaķu saimnieki (vai arī pilnīgi svešinieki) sauc kaķa vārdu. Otrās grupas kaķiem tika atskaņoti ieraksti ar citu kaķu izdotajām skaņām, bet trešā grupa dabūja klausīties vienkārši dažādu skaņu un trokšņu jūkli.
Ieraksti atskaņoti dažādās kombinācijās un divos piegājienos. Piemēram, vispirms ieraksts atskaņots no skaļruņa, kas atrodas aiz tām durvīm, kurām tuvāk sēž kaķis. Pēc dažām sekundēm tā pati skaņa (piemēram, saimnieks sauc kaķa vārdu) atskaņota no skaļruņa, kas atrodas pie loga vai durvīm otrā telpas pusē. Vērojot kaķu reakciju, secināts, ka tie bijuši visai izbrīnīti, ka saimnieka balss atskanējusi no vietas, kur tam nevajadzētu atrasties. Ja saimnieks nupat runāja aiz durvīm, kas atrodas man aiz muguras, kā viņš pēkšņi "teleportējās" uz pavisam citu vietu telpā? Kontroles grupa jeb tie kaķi, kuriem tika atskaņotas dažādas skaņas un trokšņi, nevis saimnieka vai citu cilvēku balsis, kas sauc kaķa vārdu, nebija tik pārsteigti, ka skaņa pēkšņi pārvietojas uz pavisam citu vietu. Tādējādi Takagi ar kolēģiem varēja izslēgt, ka kaķus izbrīnījusi vienkārši jebkura pēkšņa skaņa no citas vietas telpā.
"Rezultāti liecina, ka kaķi prātā patur savu ar acīm šajā brīdī nesaskatāmo saimnieku mentālu reprezentāciju un, vadoties pēc skaņas (saimnieka balss) atrašanās vietas, izseko arī saimnieka atrašanās vietu," raksta pētnieki.
Šis eksperiments gan neļauj droši secināt, vai kaķi ir vairāk izbrīnīti par pēkšņo saimnieka "parādīšanos" vietā, kur tam nevajadzētu atrasties saskaņā ar kaķa prātā radīto priekšstatu, vai tomēr tos vairāk izbrīnījusi saimnieka neesamība tur, kur tam vajadzētu būt (skan balss aiz durvīm, kurām tuvumā atrodas kaķis, bet pašu saimnieku redzēt nav iespējams). Te, šķiet, arī ieskicēts turpmāko pētījumu virziens.
