Ķīmiķi ceļ gaismā Stradivāri vijoļu 'noslēpumus' – īpašu koka apstrādes mikstūru
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

17. un 18. gadsimtos vijoļmeistaru Antonio Stradivāri un Džuzepes Gvarnēri radītie instrumenti aizvien ir ārkārtīgi pieprasīti, un ne tikai kā kolekcionāru iekārotas vēsturiskas vērtslietas, bet arī savas primārās funkcijas dēļ – lai ar tām izpildītu mūziku. Tām tiek piedēvēts arī neatkārtojams, īpašs skanējums. Gadu desmitiem gan mūzikas un vijoļbūves eksperti, gan materiālzinātnieki lūkojuši izzināt, kas gan Stradivāri un Gvarnēri veidotajos instrumentos ir tik īpašs, un nu jaunā pētījumā uzmanība pievērsta tieši šķīdumam, ar kādu apstrādāts vijoļu korpusa koks, raksta "Science Alert".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ungāru izcelsmes bioķīmiķis Džozefs Nočivāri no Teksasas, ASV, pats ir vijoļspēles entuziasts un jau iepriekš ar kolēģiem pievērsies idejai, ka viens no Stradivāri vijoļu skanējuma noslēpumiem varētu būt meklējams meistaru izmantotajās vielās koksnes apstrādei. Nu, izmantojot gan spektroskopisko analīzi, gan mikroskopisko analīzi un vairākas ķīmiskās analīzes metodes, Nočivāri identificējis jau konkrētas vielas, kas bijušas vijoļmeistaru koka apstrādes šķīdumā.
Šajā pētījumā uzmanība tika pievērsta tieši vijoles augšējās dekas ķīmiskajam sastāvam. Mikstūras sastāvā bijis bors, cinks un vara sulfāti, kā arī alauns un kaļķūdens. Nav gan teikts, ka šis ir pilnīgs šķīduma ķīmiskais sastāvs – iespējams, tajā bijušas vēl kādas vielas.

Pētnieki spriež, ka šķīduma uzdevums bijis ne tikai saglabāt koku vēlamajā stāvoklī (bors izmantots kā konservants jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu), bet arī piešķirt vijolei vēlamās akustiskās īpašības un "raksturu". Tā kā analīze apstiprināja, ka šīs mikstūras pēdas atrodamas viscaur izmantotajā koksnē, ne tikai virsmas slāņos, pētnieki uzskata, ka materiāls šajā šķīdumā iegremdēts un piesūcināts.

"Gan Stradivāri, gan Gvarnēri droši vien vēlējās savas vijoles apstrādāt tā, lai aizsargātu tās no kokgraužiem un kāpuriem," spriež Nočivāri un bilst, ka šādu kaitēkļu nodarītie bojājumi no koka izgatavotiem priekšmetiem tolaik bijusi ļoti liela problēma.

Kāpēc šo metodi neizmantoja citi 17. un 18. gadsimta vijoļmeistari Eiropā? Tolaik vēl nebija iespējams pieteikt patentus un attiecīgi aizsargāt kādu savu izgudrojumu, tāpēc Stradivāri un Gvernēri, visticamāk, cītīgi sargājuši savas metodes no ziņķarīgajiem. Turklāt, ja dažādas konstrukcijas nianses un risinājumus var nošpikot, instrumentu aplūkojot vizuāli, tad koksnes ķīmisko apstrādi bija vieglāk paturēt slepenībā. To vienkārši bez mūsdienīgām ierīcēm nevar izpētīt un analizēt.

Nočivāri, uzzinājis vismaz daļēju seno vijoļmeistaru izmantotā šķīduma ķīmisko sastāvu, sola turpināt darbu, lai noskaidrotu precīzu tā formulu un replicētu šo šķīdumu mūsdienās. Tālāk jau varētu pētīt, vai un kādas akustiskās īpašības apstrāde ar šo šķīdumu piešķir kokam.

Ja runā par seno meistaru vijoļu "īpašo un neatkārtojamo" skanējumu, tas, iespējams, tiešām tāds arī ir. Taču ne vienmēr "īpašs un neatkārtojams" uzreiz nozīmē arī objektīvi labāks vai visiem tīkams. Savulaik veikti kontrolēti eksperimenti, kuros piedalījās pieredzējuši vijolnieki, piemēram, šis 2012. gadā zinātniskajā izdevumā PNAS publicētais darbs. Lai novērstu to, ka vijolnieks identificē instrumentu pēc izskata, eksperiments notika vāji apgaismotā telpā, kur vijoli saskatīt nebija iespējams. Dalībniekiem bija jāvelk metinātāju aizsargbrilles, lai vēl vairāk nodrošinātos pret vizuālu identifikāciju. Tāpat vijoļu aromāts tika maskēts ar smaržām. Izrādījās, ka vairums vijolnieku nespēj tikai pēc skaņas atpazīt dārgu, ļoti augstas kvalitātes, bet modernu vijoli no sena instrumenta, turklāt vairākos izmēģinājumu raundos tieši Stradivāri vijole izpelnījās vismazāko piekrišanu no spēlētājiem.

Pētījuma autori secināja, ka "vecs" vai "jauns" un "Stradivāri" vai "cits meistars" nebūt nav galvenais faktors, kas nosaka vijoles piemērotību konkrētajam vijolniekam, un ierosināja nākotnē nevis meklēt Stradivāri un Gvarnēri vijoļu "noslēpumus", bet cītīgāk pētīt to, tieši pēc kādiem faktoriem spējīgi vijolnieki izvēlas savus instrumentus – kuras vijoles īpašības un kvalitātes tiem ir vissvarīgākās, neskatoties uz instrumenta vecumu vai izcelsmi.

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.

Tags

Ķīmija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form