Klusā izmiršana: vai kukaiņu 'apokalipse' ir nenovēršama

Ik pa laikam plašu publicitāti gūst kāds jauns pētījums par cilvēku ietekmi uz dažādām ekosistēmām un pasauli kopumā – piesārņojums, dažādu dzīvotņu izzušana lauksaimniecības, mežistrādes, derīgo izrakteņu ieguves dēļ, rezultātā arī šo dzīvotņu iemītnieku bojāeja. Viens no piemēriem, par kuru regulāri dzirdēts pēdējo vismaz 10 gadu laikā, ir kukaiņu, parasti tās ir bites, populācijas sarukums. 2018. gadā virsraksts "The New York Times" vēstīja, ka "kukaiņu apokalipse ir klāt". Skan biedējoši, taču viss, kā jau vienmēr, nav tik viennozīmīgi. Kāda ir izmiršanu plašāka vēsture, un kur šajā ziņā esam mūsdienās?

Sestā masveida izmiršana

Par to, ka dzīvojam sestās jeb holocēna epohas (pēcledus laikmeta) izmiršanas priekšvakarā vai jau to piedzīvojam, kāds ik pa laikam ir brīdinājis jau dažas pēdējās desmitgades. Sestā? Šo to esam dzirdējuši par dinozauru galu, bet kas tad bija pārējās?

Mēs, šobrīd planētu apdzīvojošie, savā ziņā esam elitārā klubiņā – 1%. Tas tādēļ, ka 99% to sugu, kas kādreiz minušas zemi, nirušas pirmatnējā okeāna dzīlēs vai ar spēcīgiem spārniem šķēlušas gaisu, ir izmiruši.

Kopš laika, kad uz Zemes parādījās pirmās dzīvības formas (pārsvarā tiek minēts laika posms pirms 3,5–3,8 miljardiem gadu), ap četriem miljardiem dažādu sugu ir bijušas un izbijušas.

Masveida izmiršanas, protams, nav gluži tāds kataklizmai radniecīgs, pēkšņs un grāvējfilmu ainu cienīgs notikums, kāds varētu nākt prātā, bet process, kas attīstās pakāpeniski un ir dažādu faktoru kombinācijas – temperatūras izmaiņu, grandiozas un ilgstošas vulkāniskas aktivitātes, ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņu – rezultāts.

Kukaiņu apokalipse – niansētāka, nekā šķiet

Pēdējos gados viena no reizēm, kad visskaļāk tika zvanīti trauksmes zvani, bija pēc 2017. gadā akadēmiskajā izdevumā "PLOS One" publiskotā Kaspara Halmana un kolēģu pētījuma, kurā secināts, ka Vācijas rietumos 63 aizsargājamās dzīvotnēs lidojošo kukaiņu biomasa 27 gadu laikā sarukusi par šokējošiem 75%.

To "Campus" apstiprina arī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras pētnieks Kristaps Vilks: "Tā bija sensācija. Diemžēl, kā daudzi zinātniskajā literatūra pēc tam pamatoti norādīja, šis pētījums lielā mērā bija nestandartizēts, viegli kritizējams, turklāt tā uzmanības lokā tiešām bija biomasas, nevis skaita vai sugu kā tādu izzušana. Tā ir liela atšķirība. Iedomāsimies smagu kameni un uz tās fona simtiem, varbūt tūkstošiem sīkāku kukaiņu, tādu kā odi, mušas utt. Ja negatīvas izmaiņas skar kamenes, un tas tā tiešām var būt un arī notiek, sverot kukaiņu paraugu biomasu, iegūstam lielu samazinājumu. Taču tas neko nepasaka par to lielo sīkāko kukaiņu skaitu. Tādēļ ir precīzi jāskatās, par ko ir pētījumi, – par kukaiņu sugu izzušanu, kukaiņu skaita (populācijas) samazināšanos vai kukaiņu biomasas samazināšanos."