Pirmo reizi šāda ideja par milzīgiem saulessargiem vai reflektoriem Zemes orbītā publiski izskanēja jau 80. gados. Tostarp arī ne tikai Zemes klimata ģeoinženierijai, bet arī lai atdzesētu Veneru un nākotnē mēģinātu to padarīt dzīvībai labvēlīgu.
Idejas bija dažādas – gan 2000 kvadrātkilometru platības reflektors jeb atstarotājs, gan ar ūdeņradi piepildīti alumīnija baloni gaismas atstarošanai, gan pat tik trakas idejas kā Saturnam līdzīgu gredzenu izveidošana Zemes orbītā.
Nu MIT komanda, kurā ir gan arhitekti, gan mehāniskie inženieri, gan fiziķi un materiālzinātnieki, izstrādājuši konceptu par orbītā piepūšamu burbuļu vairogu, ko izvietot Zemes–Saules pirmajā Lagranža punktā un bloķēt daļu Saules gaismas, pirms tā sasniedz zemi. Lagranža punkti ir vietas, kas atrodas tādā attālumā no diviem lieliem objektiem, lai daudz mazākais trešais objekts (šajā gadījumā vairogs) saglabātu gandrīz nemainīgu pozīciju attiecībā pret abiem šiem lielajiem debesu ķermeņiem. Proti, tie gravitācijas ziņā ir samērā stabili "balansa punkti", un nav nepieciešams veikt daudz koriģējošu manevru, lai ietaisi noturētu vēlamajā vietā. L1 jeb pirmais Lagranža punkts atrodas taisnā līnijā starp Zemi un Sauli apmēram pusotru miljonu kilometru attālumā no Zemes.
Lai bloķētu vēlamo daudzumu Saules gaismas, šim vairogam, protams, jābūt gigantiskam – apmēram Brazīlijas platībā jeb kādus 8,5 miljonus kvadrātkilometrus lielam. Tātad tas jāizvērš kosmosā, un MIT inženieri uzskata, ka to var darīt, nogādājot orbītā substanci, kuru pēc tam var jau galamērķī uzpūst gandrīz kā tādu ziepju burbuļu paklāju. Materiāls, gan, protams, būtu cits – kaut kas, kas spēj izturēt gan skarbos apstākļus kosmosā, gan arī pilda funkciju un bloķē vai atstaro daļu Saules gaismas.
Pagaidām vēl notiek perfektā materiāla meklējumi. Šobrīd līderos izvirzījušies uz silīciju bāzēti savienojumi vai ar grafēnu pastiprināti jonu šķidrumi. MIT zinātnieki arī veikuši eksperimentus par to, kāds būtu vēlamais burbuļu sieniņu biezums, kā arī laboratorijā simulējuši aptuvenus apstākļus kosmosā, lai pārbaudītu, vai burbuļus tur vispār varētu piepūst.
Šis darbs nav publicēts recenzētā zinātniskā izdevumā. MIT komanda norāda, ka vienkārši vēlējās darīt zināmu šo ideju cerībā, ka kolēģi citos institūtos un universitātēs ar savu darbu un ieskatiem varēs to attīstīt un papildināt, un, kas zina, varbūt nākotnē tiešām planētu dzesēt palīdzēs milzīgs saulessargs kosmosā. Pētnieki gan uzsver, ka tas nekādā veidā nemazinātu pienākumu strauji mazināt oglekļa emisijas – šobrīd vienkārši pārmaiņas ir tik dramatiskas, ka vērts izskatīt visus priekšlikumus, pat visdīvainākos. Bet fokusēties vispirms vajag uz tiem, kas ir īstenojami tagad un uzreiz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
