Vai kaut kur citur ir inteliģentas dzīvības formas? Tas ir jautājums, par kuru debatē gadsimtiem, ja ne tūkstošgadēm ilgi. Taču vien pavisam nesen esam tikuši pie rīkiem, lai varētu mēģināt to noskaidrot – ar tādām iniciatīvām kā SETI ("Search for Extraterrestrial Intelligence" jeb ārpuszemes intelekta meklējumi), izmantojot spēcīgus radioteleskopus un aktīvi meklējot iespējamus signālus no tālām civilizācijām.
Ko sagaidīt, ja kādreiz kāds no šiem meklējumiem ir veiksmīgs? Manuprāt, iespējamība uziet "mazos, zaļos cilvēciņus" ir ārkārtīgi niecīga, par ko arī izteicos savā runā SETI konferencē "Breakthrough Listen".
Pieņemam, ka ir citas planētas, kur dzīvība sākās un attīstījās līdzīgā ceļā, kā to skaidro Darvina evolūcijas teorijas pamatprincipi (jāpiebilst, ka tam obligāti nebūtu jānotiek tieši tā). Pat tad ir visai maza varbūtība, ka intelekta un tehnoloģiju progress tur notiktu tieši tādā pašā tempā kā uz Zemes. Ja tas pamatīgi atpaliktu, tad dzīvība uz šīs planētas nevarētu mūsu radioteleskopiem atklāt nekādus pierādījumus par savu esamību. Taču planētām, kas riņķo apkārt par mūsu Sauli vecākām zvaigznēm, piemēram, varētu būt miljards gadu liels handikaps.
Tehnoloģiskas sabiedrības vēsture uz Zemes nav ilgāka par dažiem gadu tūkstošiem, un varētu paiet vēl tikai viens vai divi gadsimti, līdz cilvēkus – veidotus no tādiem organiskiem elementiem kā ogleklis – pārmāktu neorganisks intelekts, mākslīgais intelekts. Datoru skaitļošanas jauda pieaug eksponenciāli, un nākotnē mākslīgā intelekta sistēmas spēs savā labā izmantot daudz lielākus datu apjomus nekā šodien. Šķiet, ka rezultātā arī mākslīgā intelekta "gudrība" varētu pieaugt eksponenciāli, pārspējot vispārīgo cilvēku intelektu.
Iespējams, sākums būtu cilvēku uzlabošana ar ģenētiskām modifikācijām kombinācijā ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem – kiborgi gan ar organiskām, gan neorganiskām daļām. Tas varētu būt pārejas posms uz pilnīgu mākslīgo intelektu.
Arī mākslīgais intelekts varētu būt spējīgs evolucionēt un radīt aizvien labākus un labākus variantus daudz ātrāk nekā to spēj bioloģiskā evolūcija miljardiem gadu laikā. Organiskais cilvēku līmeņa intelekts šādā scenārijā būtu vien īsa starpspēlē cilvēces vēsturē, pirms varu pārņem mašīnas. Tātad, ja citplanētu intelekts attīstītos līdzīgi, mēs, visticamāk, nespētu vēstis par to "noķert" tajā īsajā laika sprīdī, kad šis intelekts vēl bija iemiesots bioloģiskā formā. Ja mēs fiksētu ārpuszemes dzīvību, ir lielāka varbūtība, ka tā būtu elektroniska, nevis no miesas un asinīm – turklāt tā varētu nemaz nedzīvot uz planētām.
Tādējādi mums derētu no jauna interpretēt 1960. gadā ieviesto Dreika vienādojumu, kuru izmanto, lai aplēstu to civilizāciju skaitu Piena ceļā, ar kurām mēs potenciāli varētu nodibināt sakarus. Vienādojums ietver daudz pieņēmumu, piemēram, cik vispār planētu mūsu galaktikā ir, cik ilgi civilizācijas spēj raidīt radiosignālus (parasti šajā aspektā pieņēmumi variē no 1000 līdz pat 100 miljoniem gadu).
Taču organiskas tehnoloģiskas civilizācijas eksistences ilgums ir vien gadu tūkstoši, turpretī elektroniska "diaspora" varētu eksistēt miljardiem gadu. Ja iekļaujam Dreika vienādojumā šo pieņēmumu, šķiet, Piena ceļā varētu būt daudz vairāk civilizāciju nekā iepriekš uzskatīts, taču vairums no tām tādējādi būtu neorganiskas.
Mums pat nāktos no jauna apsvērt, vai korekti izmantot terminu "civilizācija". "Civilizācija" parasti nozīmē indivīdu kopumu, turpretī mākslīgie "ārpuszemieši" varētu būt viens integrēts intelekts, viens veselums.
Vēstījumu atšifrēšana
Ja SETI projekts gūs panākumus, mēs, visticamāk, neuztversim tādus vēstījumus, kurus varētu atšifrēt. Tā vietā mēs varētu fiksēt blakusproduktu (vai pat kļūmes rezultātu) kādai supersarežģītai mašīnai, kas ir tālu pāri mūsu saprašanai.
SETI koncentrējas uz elektromagnētiskā starojuma radioviļņu daļu, bet mums nav ne jausmas, kas tur, ārā, ir, tāpēc vajadzētu meklēt visos viļņu garumos – iekļaujot arī redzamo gaismu, rentgenstarojumu. Tā vietā, lai meklētu tikai radiosignālus, mums jābūt modriem un jāspēj pamanīt arī cita veida pierādījumi neparastiem fenomeniem un aktivitātēm. Tie varētu būt, piemēram, mākslīgas struktūras, kas apbūvētas ap zvaigznēm, lai absorbētu to enerģiju, vai mākslīgi sintezētas molekulas, piemēram, hlorfluorūdeņraži – neuzliesmojoši savienojumi, kas satur oglekli, hloru un fluoru – planētu atmosfērās. Šie savienojumi ir siltumnīcefektu veicinošas gāzes, kuras nerodas dabisku procesu rezultātā, tādējādi tās varētu būt teraformēšanas (planētas pārveidošanas, lai padarītu to apdzīvojamu) liecības vai arī industriāla piesārņojuma sekas.
Es domāju, ka būtu pat vērts meklēt ārpuszemes dzīvības pēdas mūsu pašu Saules sistēmā. Kaut droši vien varam izslēgt varbūtību, ka mūs jebkad varētu apciemot humanoīdas ārpuszemes sugas, ir arī citi varianti. Piemēram, ārpuszemes civilizācijas, kas spēj savu intelektu iemiesot sīkās nanoizmēra iekārtās. Šīs mikroskopiskās zondes milzu spietos varētu ierasties citās pasaulēs, asteroīdu joslās.
Un pat tad, ja mēs uztveram dekodējamu radiosignālu, kā gan mums noskaidrot, kāds bijis superinteliģentā sūtītāja nolūks? Mums nebūtu ne jausmas. Iedomājieties dažādos motīvus (ideoloģiski, finansiāli, reliģiski), kas ietekmējuši cilvēku rīcību pagātnē. Ārpuszemes intelekts var būt gan miermīlīgs un uz izziņu vērsts. Iespējams, tas varētu būt apjautis, ka spēj labāk domāt zemā temperatūrā – attiecīgi virzītos tālāk no zvaigznēm. Taču tas varētu būt arī uz ekspansiju vērsts, un šī šķiet ticama versija tiem, kas ir domājuši par civilizācijas nākotnes attīstības trajektoriju.
Intelekta nākotne
Visumam evolucionējot, inteliģentas sugas var kļūt neaptverami gudras. Ņemam par piemēru mūsu pašu nākotni. Ar laiku zvaigžņu dzimšana un nāve mūsu galaktikā notiks arvien lēnāk un lēnāk, līdz atkal tiks satricināta, Piena ceļam "saskrienoties" ar Andromedas galaktiku. Mūsu galaktika un Andromedas galaktika savienosies vienā lielā amorfā galaktikā, bet no mums tālākās galaktikas arvien attālināsies.
Iespējams, kādreiz radīsies civilizācija, kas spēs iegūt enerģiju, izmantojot visas galaktikas masu? Tas varētu būt kulminācijas punkts ilgtermiņa tendencei dzīvām sistēmām kļūt arvien sarežģītākām. Šajā attīstības pakāpē visi atomi, kas reiz bija zvaigznēs un gāzē, transformētos milzu galaktikas izmēra organismā. Daži zinātniskās fantastikas autori iztēlojas zvaigžņu mēroga inženieriju, kura spētu mērķtiecīgi radīt melnos caurumus un tārpejas – tuneļus, kas savieno dažādus punktus laiktelpā, teorētiski veidojot "īsceļus" kosmosā. Šie koncepti ir tālu, tālu pāri jebkurām tehnoloģiskajām spējām, kuras varam iedomāties, taču nepārkāpj fundamentālus fizikas likumus.
Vai mēs esam mākslīgi?
Postcilvēces intelekts varētu spēt būvēt datorus ar milzu skaitļošanas jaudu. Arī cilvēki jau spēj ar datoriem modelēt dažus ļoti sarežģītus fenomenus, piemēram, klimatu. Inteliģentākas civilizācijas turpretī varētu spēt simulēt jau dzīvas būtnes ar apziņu, vai pat veselas pasaules un visumus.
Kā mēs zinām, ka nedzīvojam šādā simulācijā, ko radījušas tehnoloģiski pārākas būtnes? Varbūt mēs esam vien izklaide kādai augstākai būtnei, kas darbina šo datormodeli. Varbūt, ja dzīvības virsmērķis ir radīt tehnoloģiski spējīgas civilizācijas, kas spēj izstrādāt datorprogrammas, eksistē arī vairāk simulētu visumu nekā īsto visumu, tādējādi faktiski padarot par neiespējamu mums noteikt, vai eksistējam kādā no šiem simulētajiem visumiem?
Šie minējumi var izklausīties neprātīgi, taču tie ir balstīti šī brīža izpratnē par fiziku un kosmoloģiju. Mums jābūt atvērtiem idejai, ka aizvien ļoti daudz ko nesaprotam. Iespējams, fizikas likumi, kādus tos redzam un konstantes, kuras esam izmērījuši, ir lokālas dabas un citās visuma daļās atšķiras? Tas nozīmētu vēl plašākas iespējas.
Galu galā fiziskā realitāte varētu ietvert tik daudz sarežģītu nianšu, kuras nedz mūsu intelekts, nedz maņas spēj aptvert. Elektroniskajiem "prātiem" varētu būt pavisam cita uztvere par realitāti. Mēs nevaram paredzēt vai izprast viņu motīvus, tāpēc arī nevaram novērtēt, vai šī brīža klusuma periods SETI projektā patiešām nozīmē tehnoloģiski attīstītu ārpuszemes civilizāciju neesamību vai vienkārši šādu civilizāciju izvēli.
--
Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".
Raksta autors ir pazīstamais britu kosmologs un astrofiziķis, Kembridžas Universitātes Kosmoloģijas un astrofizikas emeritētais profesors lords Martins Rīss.
