Parasti, kad runājam par polārblāzmām, prātā nāk krāšņās un izteiktās joslas, kas gluži kā čūskas ar zvīļojošu ādu vijas un danco debesīs Zemes ziemeļu un dienvidu polos. Taču eksistē arī blāzmas, kuru laikā spīdēšana ir vienmērīgāk izkliedēta plašākā debesu apgabalā, un tās tieši tā arī dēvē – par izkliedētajām polārblāzmām. Katrai no polārblāzmu lielajām kategorijām ir vēl vairākas apakškategorijas, un "Campus" jau pērn vēstīja par to, kā amatieru ievākti dati par blāzmām Zviedrijā un Somijā palīdzēja profesionāliem zinātniekiem klasificēt jaunu polārblāzmas tipu.
Lūk, šoreiz, pārskatot 2002. gadā Kanādā, Čērčilā, uzņemtu videoierakstu, klasificēts jauns izkliedēto polārblāzmu paveids. Video redzams, kā šis fenomens izskatās – kāds izkliedētās polārblāzmas apgabals spēji kļūst spožāks, bet pēc tam atkal strauji zaudē spožumu, turklāt uz laiku šajā vietā šķietami "izdzēšot" arī fona polārblāzmu. Paiet vairāki desmiti sekunžu, pirms šis reģions atgūst iepriekšējo vienmērīgo spožumu.
Komanda, kurā apvienojušies zinātnieki no NASA, Aiovas Universitātes ASV un Kalgari Universitātes Kanādā nodēvēja šo parādību par izkliedētās polārblāzmas "dzēsējiem" vai "dzēšgumijām". Šis ir pirmais gadījums, kad zinātniskajā literatūrā aplūkota šāda parādība, un zinātniekiem aizvien nav skaidrs precīzs mehānisms, kas parādību izraisa.
"Rodas arī jautājums, vai šis ir bieži sastopams fenomens, kuram vienkārši iepriekš neviens nepievērsa pienācīgu vērību, vai arī šīs parādības ir ļoti retas," pauž viena no pētījuma līdzautorēm, Aiovas Universitātes astronome Alisone Džeinsa, un turpina: "Tā kā šāda parādība eksistē, ir jābūt arī procesam, kas to rada, un tas tikpat labi varētu būt arī process, kurā vēl līdz šim neesam ielūkojušies."
Zīmīgi, ka pats video autors parādību nebija palaidis garām un to fiksējis savos pierakstos, taču tālāka izpēte tā arī netika veikta. 2002. gada 15. martā aukstā naktī Čērčilā, Kanādā, šo video iemūžināja Kalgari Universitātes fiziķis Deivids Knudsens, kurš pēc tam par redzēto kladē ierakstīja: "Pulsējošs "izdzēsts" apgabals izkliedētā blāzmā, kas pēc tam vairāku sekunžu laikā atkal "aizpildās"." Pēc teju 20 gadiem Knudsena novērojumi un dokumentētais tomēr tika pie pienācīgas uzmanības, kad astronome Džeinsa šo informāciju nodeva tālāk savam studentam, astrofiziķim Railijam Trojeram.
Trojers ar kolēģiem video cītīgi izpētīja un noteica precīzu parādības laika līniju – cik ilgs laiks nepieciešams katrai no parādības fāzēm, sākot no spilgtuma palielināšanās līdz apgabala "izdzēšanai", visbeidzot līdz oriģinālā spožuma atgūšanai.
Vēl priekšā daudz darba, tostarp lieti noderētu vairāk datu un videoliecību par tieši šīm polārblāzmas izpausmēm, lai labāk izpētītu procesus, kas aiz tām "stāv".
Kopumā polārblāzmas (gan ziemeļblāzmas, gan dienvidblāzmas) ir cieši saistītas ar Zemes magnetosfēru – šo optisko, krāšņo parādību izraisa lādētas daļiņas no Saules, kad tās nonāk Zemes magnētiskajā laukā un seko lauka līnijām. Vietās, kur magnētiskā lauka līnijas šķerso Zemes atmosfēru (polu tuvumā), elektroni saduras ar atomiem atmosfēras augšējos slāņos (jonosfērā). Šīs sadursmes rezultātā atomi tiek ierosināti – to elektroni ap atomu kodoliem pāriet augstākā enerģijas līmenī, burtiski augstākā orbītā ap atoma kodolu. Kad elektrons atgriežas atpakaļ sākotnējā enerģijas līmenī, tiek izstarots fotons. Šo fotonu emisiju rezultāts tar arī ir krāšņie gaismu šovi debesīs.
Tieši kas izraisa izkliedēto polārblāzmu "dzēšgumijas" efektu – to zinātniekiem vēl jānoskaidro. Sākotnējo ieskatu var gūt Trojera, Džeinsas un viņu kolēģu publikācijā zinātniskajā izdevumā "Journal of Geophysical Research: Space Physics".
