Pasaule aiz loga mainās ātrāk, nekā mēs spējam aptvert. Kas agrāk šķita neiespējams, tagad ir realitāte un daļa no mūsu ikdienas. Šīs mainības dēļ jāmainās arī tam, kas notiek skolās, lai papildus zināšanām skolēni iegūtu prasmes, kas ļautu neapjukt dažādās situācijās. Vecāki vēl saviem bērniem to labāko, bet ir skaidrs, ka konkurence darba tirgū kļūst sīvāka ar katru dienu un darba sludinājumos arvien biežāk kā prasības kandidātam ir ne tikai darbības jomai specifiskas zināšanas un izglītība, bet arī prasmes, kas nepieciešamas, lai darbinieks būtu nevis darba rīks, kas izpilda mehāniskas darbības, bet gan vērtīgs resurss, kurš dod būtisku pienesumu uzņēmumam, un arī pats augtu un sasniegtu savus personīgos mērķus. Jaunajā izglītības standartā, pēc kura vadīsies skolas un skolotāji, lai turpmāk plānotu mācību procesu, tiek uzsvērtas tieši šīs prasmes. Tās paredzēts apgūt apzināti un tam piemērotās situācijās, ne tikai atskaites pēc, ka šāds uzdevums ir veikts.
Būtiskākās praktiskās iemaņas, bez kurām jau pašlaik nevar iztikt, ir digitālā pratība – spēja darboties ar tehnoloģiskām ierīcēm, orientēties informācijas gūzmā, to kritiski analizēt un spēt nošķirt viltus ziņas un sagrozītu realitāti. Jaunā paaudze ir kritiskā masa, kam šīs prasmes jāapgūst pastiprināti, jo lielākā daļa, ja ne visa informācija, ko šī paaudze iegūst, nāk no interneta. Kādreiz fakti tika meklēti enciklopēdijās, bet pašlaik reti kurš meklēs grāmatu tā vietā, lai paņemtu telefonu un sekunžu laikā uzzinātu interesējošo. Būtiskākais ir neticēt pirmajam avotam, ko atrod. Salīdzināt vairākus avotus, izvērtēt to ticamību.
Pašlaik populāri ir ziņu ierakstus veidot ar "kliedzošiem" virsrakstiem, tā vācot "klikšķus". Iespējams, ka raksta saturs ir pilnīgi atšķirīgs no virsraksta. Tā vietā, lai uzķertos, jebkuram būtu kritiski jāizvērtē, cik ticams un patiess ir saturs. Līdzīgi ir ar mediju radīto realitāti, kas var sniegt maldīgus priekšstatus par dažādiem dzīves aspektiem, un tieši skolēni ir visvieglāk ietekmējamā sabiedrības daļa.
Būtiskākās praktiskās iemaņas, bez kurām jau pašlaik nevar iztikt, ir digitālā pratība – spēja darboties ar tehnoloģiskām ierīcēm, orientēties informācijas gūzmā, to kritiski analizēt un spēt nošķirt viltus ziņas un sagrozītu realitāti.
Viena no jaunākajām profesijām – influenceris – burtiski nozīmē ietekmētājs, kaut bieži izskan daudz labskanīgāks variants, proti, iedvesmotājs. Šīs profesijas pārstāvis dalās ar skaistiem attēliem un iedvesmojošām ziņām, kas lielākoties rāda skaisto dzīves pusi. Atbildot uz jautājumu par nākotnes plāniem, skolēni sauc tieši šīs profesijas – influenceris, vlogeris, blogeris. Ar skolēniem ir jārunā par to, ka sociālajos portālos attēlotā realitāte neparāda pilnu kopainu un ka sociālie portāli ir ļoti strauji mainīga vide – kas vienā brīdī ir aktuāls, jau otrā dienā tiek nomainīts ar citu "top" lietu, turklāt pazaudēts (izdzēsts, uzlauzts) konts var būt influencera karjeras gals. Ir gadījumi, kad šādi notiek un cilvēks krīt izmisumā, jo nav plāna B. Nav citu prasmju, iemaņu, kas būtu noderīgas citās jomās. Tieši tāpēc skolēniem ir tik svarīgi apgūt prasmes, kas ļautu pielāgoties dažādām situācijām un dotu iespēju veiksmīgi darboties visās savas dzīves jomās.
Kā viena no būtiskākajām prasmēm ir jau pieminētā kritiskā domāšana, kas iet roku rokā ar problēmrisināšanu. Saskaroties ar jebkuru situāciju – viltus ziņas internetā, projekta darbs skolā vai mājokļa remonts –, svarīgi analizēt esošo problēmu, meklēt dažādus risinājumus, plānot savu darbību un resursus, pārbaudīt, vai izvēlētais risinājums darbojas. Problēmrisināšana kā prasme ir būtiska, lai ikviens spētu jebkurā situācijā reaģēt un rīkoties atbilstoši, un tieši tāpēc ir svarīgi, lai skolēnam bieži būtu iespēja meklēt atbildes un risināt dažādas problēmas. Ikviens vecāks ir saskāries ar to, ka mazs bērns vēlas pats tikt galā ar dažādiem uzdevumiem, piemēram, saģērbties pirms došanās ārā. Darot pats, bērns gūst pieredzi un nostiprina prasmi meklēt dažādas iespējas, veikt lēmumus un izvērtēt nepieciešamos līdzekļus, tai skaitā meklēt palīdzību pie citiem. Ar katru gadu skolēna dzīvē risināmās problēmas kļūst arvien sarežģītākas, bet pieeja paliek nemainīga – darīt pašam. Skolotājs šajā brīdī kļūst par padomdevēju un virzītāju, nododot atbildību skolēna rokās un galvenokārt ļaujot kļūdīties ar nosacījumu, ka kļūdas tiek analizētas. Šādu pieeju iespējams veikt jebkurā mācību priekšmetā un jebkurā ikdienas situācijā, kad parādās kāds veicamais uzdevums vai problēma.
Papildus digitālajai pratībai un problēmrisināšanai kā prasme jeb drīzāk iemaņa nāk arī spēja dokumentēt un strukturēt dažādu informāciju, veidojot sev uztveramu struktūru, kā glabāt dažādus failus, piemēram, dokumentus, attēlus, rēķinus un citu informāciju, lai spētu orientēties ne tikai tajā informācijā, ko iegūstam kā patērētāji, bet arī tajā, ko mēs radām paši.
Problēmrisināšana lielā mērā saistīta arī ar pašvadību. Pašvadība – spēja izvirzīt mērķus un uzņemties atbildību par tiem, kļūdas uztvert kā iespēju mācīties un uzlabot savu darbību, izvērtēt savas prasmes, zināšanas, lai veiktu atbilstošas darbības un pēc nepieciešamības meklēt palīdzību, analizēt savas emocijas, personiskās īpašības, lai izprastu esošo situāciju un sevi, mācīties, lai saprastu, kas katram palīdz apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Šīs prasmes ir būtiskas ne tikai profesionālajā vidē, bet arī sadzīvē, jo, saprotot sevi, cilvēks ir spējīgs organizēt savu dzīvi daudz veiksmīgāk. Saprotot sevi, ir vieglāk saprast arī citus. Sadarbības prasmes bērns apgūst jau no dzimšanas, jo ikviena mūsu darbība ietekmē arī citus tiešā vai netiešā veidā.
Jāsaprot, ka sadarbība ir kas vairāk par tikai komunikāciu. Tā ir spēja saprasties ar citiem, paust savu viedokli cieņpilni un būt tolerantam pret citu viedokli, izrādīt empātiju, organizēt grupas darbību un arī darboties grupā. Lai attīstītu sadarbības prasmes, iespējams strādāt regulāri, kopīgi analizējot situācijas, kas radušās, saskaroties ar citiem cilvēkiem un ir bijušas patiess izaicinājums.
Prasmes nav formulas, ko iespējams iekalt galvā, tās prasa ilgstošu un konsekventu darbu pie to attīstības.
Skolēniem svarīgi ļaut darboties dažādās grupās, vidēs, iepazīties ar citu cilvēku viedokli, lai radītu vietu diskusijai. Bieži vien konfliktsituācijas rodas tieši tādēļ, ka nespējam, nemākam saskatīt otru pusi. Analizējot savas emocijas, svarīgi atcerēties, ka citiem var būt pilnīgi atšķirīgi uzskati un dzīves redzējums, bet tas nepadara tos mazāk vērtus vai nepatiesus. Jebkurā sarunā jāizmanto vairākas prasmes, tai skaitā kritiskā domāšana, bet arī emocionālā inteliģence. Un jāatceras, ka saruna nav tikai mutiska.
Jebkuras prasmes sastāvdaļa ir spēja reflektēt – veidot secinājumus jeb apzināti spriest par notikušo. Reflektēt ir būtiski, lai neļautos lietu pašplūsmai, bet gan pēc katras situācijas analizētu, kas notika, kāpēc un ko es varu no šī mācīties. Mācību procesā ir iespējams skolēniem šos jautājumus uzdot ļoti apzināti, bet tieši par to, kas stundā veikts. Ar laiku šie jautājumi kļūst automātiski, un skolēns uzreiz pēc kādiem sarežģījumiem vai tieši pēc izdošanās spēj skaidri aprakstīt gūto pieredzi un ieguvumus no tā. Šī prasme ir nepieciešama skolā un darbā, analizējot paveikto, bet, iespējams, šī prasme ir vēl būtiskāka tieši ikdienā, bet par šo procesu neviens neuzdod aizpildīt lapu vai pārrunāt ar klasesbiedru notikušo. Šeit ir svarīga tieši vecāku iesaiste, redzot, kā uzvedas skolnieks, uzdot šos jautājumus, pakāpeniski mācot skolēnu domāt par to, kas ir noticis, kāpēc situācija izvērtusies tieši šādi, ko var veikt lietas labā.
Prasmes nav formulas, ko iespējams iekalt galvā, tās prasa ilgstošu un konsekventu darbu pie to attīstības. Jaunajā vispārējās izglītības standartā šīs prasmes tiek aprakstītas kā caurviju prasmes, jo tās nevar apgūt, 40 minūtes nedēļā pie tām strādājot, tās vijas cauri visiem mācību priekšmetiem skolā un turpinās arī ārpus skolas durvīm. Tieši tādēļ pie šo prasmju attīstīšanas skolēnos jāstrādā ne tikai skolotājiem, bet arī vecākiem mājās, tā sniedzot skolēnam iespēju tās pilnvērtīgāk apgūt un izmantot visas dzīves garumā.
