Rotaļas ar radiāciju jeb kā 'dēmona kodols' nogalināja divus jaunus fiziķus

Kaut virsrakstā ietvertais vēstījums varētu atgādināt rindas no kādas pasakas vai zinātniskās fantastikas stāsta, tā ir atsauce uz pavisam īstiem notikumiem Losalamosā, Ņūmeksikā, vietā, kur dzima pirmie atomieroči. Par "dēmona kodolu" iesaukta neliela plutonija-239 lode, kurai sākotnēji bija paredzēts sēt nāvi Japānā, proti, tikt izmantotai trešajā kodoluzbrukumā. Par laimi, tas nenotika – Japāna kapitulēja pēc pirmajiem diviem. Taču pāris dzīvību necilā paskata bumbiņa savā kontā tomēr varēja "ieskaitīt" – nevērīgi pārkāpjot tolaik jau tā ne pārāk stingros drošības protokolus, divi jauni un talantīgi fiziķi paši sev parakstīja ļoti mokošas nāves spriedumu.

Baismīgā iesauka "dēmona kodols" plutonija lodei tika piešķirta vien pēc incidentiem. Sākotnēji Manhetenas projektā iesaistītie fiziķi to pazina ar daudz nekaitīgāku palamu – Rufuss.

Kas ir Rufuss? Nepilnus 10 centimetrus diametrā, bet ap 6,2 kilogramiem smaga, šī plutonija-239 un gallija sakausējuma lode nezinātājam atgādinātu vien parastu metāla bumbiņu. Tomēr tās postošais potenciāls bija milzīgs – Rufuss bija iecerēts izmantošanai kodolierocī. Pēc uzbūves līdzīgā, kāds bija "Resnulis" jeb otrā Japānas bombardēšanā izmantotā bumba – implozijas tipa kodolierocī.

Pirmais letālais incidents ar Rufusu notika jau nedēļu pēc Japānas kapitulācijas – 1945. gada 21. augustā. Losalamosā ASV kodolieroču programmā strādāt bija uzaicināts arī vien 24 gadus vecais fiziķis Harijs Daglians juniors, turklāt ne jau veikt šādus tādus maznozīmīgus darbus, bet piedalīties visbīstamākajos šī projekta eksperimentos. Tas bija liels pagodinājums tik jaunam cilvēkam un labs apliecinājums viņa talantam un zināšanām. Vēlāk gan izrādījās, ka šis apliecinājums ilgtermiņā zinātniekam nekādi nepalīdzēs. Tieši pretēji – tas izraisīja pāragru talantīgā fiziķa nāvi.

Todien Daglians veica eksperimentus, ap plutonija kodolu pamazām būvējot apkārt neitronu reflektoru no volframa karbīda blokiem. Ar katru pievienoto bloku arvien vairāk neitronu tika atstaroti atpakaļ kodolā, tādējādi arvien pietuvinot subkritiskās masas plutonija sfēru kritiskajam punktam. Dagliana mērķis – noteikt, cik daudz bloku un kādā izvietojumā nepieciešami, lai notiktu ķēdes reakcija. Dienas laikā, pakāpeniski pievienojot blokus un visu laiku veicot mērījumus, Daglians šim punktam bija pietuvojies tik tuvu, ka nolēma eksperimentu pārtraukt. Visa šī procedūra bija balansēšana uz naža asmens – tik bīstama, ka vēl viens no Manhetenas projektā iesaistītajiem fiziķiem Ričards Fainmens šos eksperimentus bija nodēvējis par "dusoša pūķa astes kutināšanu".