Kāds šobrīd ir valsts atbalsts zinātnes attīstībai Latvijā? Pietiekams, nepietiekams?
Te jāklasificē, kas tieši ir valsts atbalsts. Viens ir tā nauda, ko valsts iegulda zinātnē, – jā, tai vajadzētu būt lielākai, bet redzam, ka valdība piešķīrusi papildu astoņus miljonus jaunajā budžetā, un tas ir liels īpatsvars no naudas, ko šobrīd saņem zinātne. Tā ir pozitīva virzība.
Problēma, ko vajadzētu risināt, un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jau pie tā strādā, ir promocijas process un doktorantūra. Lai cilvēks kļūtu par zinātnieku, viņam ir jāaizstāv disertācija un jāiegūst doktora grāds. Šobrīd tas ir grūti, jo faktiski tas ir nakts darbs. Stipendija ir smieklīgi maza. Doktorantūra ir tas vecums, kad cilvēkiem jau bieži ir ģimene, bērni. Draugus varam aizmirst, bet ģimeni nevaram aizmirst. Ja pa dienu tev ir jāstrādā pamatdarbā, aizej mājās, paspēlējies ar bērnu, noliec to gulēt, tad jautājums, vai tu naktī tajās stundas, kas paliek, guli vai strādā pie doktora darba. Zinu cilvēkus, kas tieši tādā režīmā ir strādājuši. Tā nav normāla prakse. Nevaram sagaidīt, ka daudzi cilvēki būs spējīgi uz šādiem sasniegumiem, jo tas ir tiešām izcils piemērs cilvēka milzīgajām darba spējām un pašdisciplīnai. Mums jāveido sistēma, lai arī "parastie" cilvēki varētu iegūt doktora grādu. Man šķiet, ka šis jautājums pamazām tiek risināts, bet šīs lietas vajadzētu pateikt izlēmīgāk.
Kā panākt, lai cilvēkam doktora darba dēļ nebūtu jāupurē draugi un normāls miega režīms?
Mums jāmaina domāšanas paradigma. Pie mums brīžiem vēl ir šī vecā domāšana par to, ka doktorantūra ir studijas. Studēju bakalauros, studēju maģistros, tagad studēju doktorantūrā. Ārzemēs doktorantūra jau ir darbs. Es studēju maģistrantūrā, bet doktorantūrā – strādāju. Īstenībā doktora grādu tev piešķir par to, ka tu trīs gadus esi veicis neatkarīgu pētījumu. Veikt pētījumu ir darbs. Šī it kā mazā atšķirība vārdos ir ļoti liela atšķirība visos citos momentos. Kas parādās tavā CV? Vai nu tu esi studējis, vai trīs gadus veicis pētniecības darbu. Ja es esmu potenciālais darba devējs, kas man ir svarīgi – kā tu esi studējis vai kur un kā esi strādājis?
Otrkārt, ir runa par stipendijām. Vai to maksāt kā studiju stipendiju vai kā algu par tavu pētniecības darbu doktorantūrā? Ideālā gadījumā katram doktorantam jābūt algai. Vai tas ir no projekta vai valsts lēmums, tas ir cits jautājums, bet viņš strādā pie pētījuma, tā ir viņa darba pieredze, jābūt arī sociālajām garantijām. Tā būtu ideālā sistēma, kurā varam audzināt jaunos līderus, grupu vadītājus.
Šobrīd Latvijā pamatā dzīve piespiež doktorantu strādāt vēl citu darbu?
Jā, doktora grādu iegūst tie cilvēki, kuriem šādas iespējas ir. Tajā brīdī, kad cilvēks bioloģiskā vecuma ziņā ir nokļuvis līdz doktorantūrai, tas jau reti ir gadījums, kad pārtika aug ledusskapī un vecāki nomaksā īri, kā tas bieži mēdz būt bakalaura studijās. Vieglāk ir tiem, kas strādā par pasniedzējiem universitātēs un var šo lietu apvienot, vai arī viņiem jau ir darba devējs, kurš pateicis – tikko tev būs doktora grāds, tu uzreiz to redzēsi algas lapiņā.
