Starptautiski nozīmīgajā vēža agrīnās diagnostikas un profilakses jomā savu vietu spējis izveidot Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts. Ar institūta direktoru, Latvijas Universitātes (LU) profesoru, medicīnas doktoru Mārci Leju žurnāla "Alma Mater" 2022. gada rudens numurā sarunājas Māris Zanders.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēlos sākt ar mazliet provokatīvu jautājumu. Ja lasa populārzinātniska līmeņa tekstus, jāsecina, ka tas, ko mēs vispārināti apzīmējam par "vēzi", ir sastopams ne tikai starp zīdītājiem, bet arī plašāk dabas pasaulē. Proti, rodas iespaids, ka vēzis ir neizbēgama evolūcijas mehānismu sastāvdaļa. Ja jūs vispār piekrīt šādai tēzei, vai tas ietekmē mūsu attieksmi pret šo slimību?

Es formulēšu jūsu jautājumā skarto citādi. Skaidrs, ka kopumā saslimstība ar audzējiem, tostarp ļaundabīgiem, pieaug. Jautājums, kā mēs šo raksturlielumu vērtējam. Ja cilvēks dzīvo labāk, ja viņš dzīvo ilgāk un nenomirst no, teiksim, akūtām sirds slimībām, tad galu galā ar kaut kādu slimību viņš, visticamāk, saslimst. Ja cilvēku dzīves ilgums palielinās, tad tas ir tikai loģiski, un tas acīmredzot ir jāpieņem. Tomēr vēlos arī atgādināt, ka attieksme pret diagnozi "vēzis" arī mainās. Agrāk tā nozīmēja faktiski nolemtību, taču nu mēs redzam, ka vēzi dažkārt uztver kā hronisku slimību, kā vienu no daudzajām hroniskajām slimībām. Ir jēdziens, kas gan varbūt nedaudz "griež ausīs", proti, "survivor", "izdzīvotājs". Mēs redzam, ka ir cilvēki, kuriem vēzis ir vai nu izārstēts, vai ir apturēta tā progresēšana.

Cik es saprotu, audzēju diagnosticēšanas metodes attīstās dažādos virzienos. Vieni apmāca tā sauktos mākslīgos neironu tīklus, lai tie spēj pēc vizuālā attēla atpazīt melanomas. Citi strādā ar suņiem, kuri, kā tiek apgalvots, spējot saost audzējus. Šīs daudzveidības dēļ, lūdzu, iezīmējiet tos virzienus, kuros strādājat tieši jūs un jūsu kolēģi!

Par suņiem mēs arī varam parunāt, ja vēlaties, tomēr sākšu ar to, ka man bija gods divarpus gadu garumā strādāt Eiropas Komisijas Vēža misijā, ekspertu grupā, kas izstrādāja Komisijai rekomendācijas tam, kur pareizāk būtu koncentrēt spēkus un arī finanses saistībā ar vēzi. Un, jā, agrīnā diagnostika ir ļoti plaša, bet tā viennozīmīgi ir arī ļoti būtiska. Man patīk par konkrētu tēmu runāt, skatoties, kā tā parādās Latvijā, un mums problēmas parādās vairākos līmeņos.

Latvijā diemžēl cilvēki bieži nevēršas pie ārsta arī tad, kad ir jau problēmas, vai, citiem vārdiem sakot, nedodas veikt izmeklējumus, lai gan ir jau simptomi.

Pirmkārt, ja paturam prātā, ka jēdziens "skrīnings" attiecas uz situācijām, kad problēmu vēl nav, tad var teikt, ka šī sadaļa – iekavēšana, lai gan ir jau problēmas – zināmā mērā ir svarīgāka par skrīningu.

Skrīningu Eiropas Komisija ir rekomendējusi trim ļaundabīgo audzēju grupām – krūts, dzemdes kakla un zarnu vēžu grupām. Latvijā ar šo procesu sokas vāji. Mēs bieži pārmetam iedzīvotājiem, ka viņi neizmanto to, ko valsts viņiem bez maksas piedāvā. Tomēr problēma ir arī valsts pusē – valsts nav sakārtojusi sistēmu, un nav korekti pārmest cilvēkiem, kuri nevēlas kontaktēt ar nesakārtotu sistēmu. Šis būtu otrs aspekts.

Trešais – jaunas pieejas, jaunas metodes. Eiropas Komisija skatās nākotnē un domā par vēl trim grupām – prostatas, plaušu un kuņģa vēzi. Atļaušos apgalvot, ka Latvijas speciālisti, līdzīgi kā Slovēnijas, Eiropā ir priekšgalā, mums ir ko teikt. Mums ir unikāli pētījumi, kas gan, jāpiezīmē, tiek finansēti no dažādu projektu līdzekļiem, nevis mērķtiecīgi un pastāvīgi. Tomēr jebkurā gadījumā mūsu pētnieku pozīcijas ir labas. Protams, jautājums ir par rekomendāciju reālo ieviešanu. Pašreizējās tika pieņemtas 2003. gadā, un nedaudz šaubos, vai kāda no dalībvalstīm tās ir pilnībā ieviesusi. Ir pagājuši 20 gadi, un jaunu rekomendāciju nepieciešamība ir jūtama. Domāju, ka 2022. gada rudenī pēc diskusijām ar dalībvalstīm tās arī tiks pieņemtas. Kā jau minēju: trim pašreizējām grupām vēl trīs klāt, vismaz kā vēlamas. Svarīgi tikai, lai beigās nav tā – mums kārtīgi nefunkcionējošiem trim veidu skrīningiem nāk klāt, teiksim, vēl ceturtais kārtīgi nefunkcionējošais. Es domāju, ka mēs noteikti varam veikt uzlabojumus – piemēram, komunikācijā ar iedzīvotājiem neaprobežoties ar vēstuļu sūtīšanu pa pastu.

Ļaundabīgie audzēji vairs nav nepārsūdzams nāves spriedums
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Raugoties no pētniecības viedokļa, atsevišķa tēma ir finansējums. Eiropa tādu piedāvā, turklāt ne tikai jau labi zināmajā "Horizon" programmā, bet arī programmās "Digitālā Eiropa", "ES – veselībai" un vēl citās. Problēma tā, ka ir nepieciešams nacionālais līdzfinansējums. Es nedaudz vulgarizēšu, bet ministrijas attieksme ir apmēram tāda: piesakieties, bet līdzfinansējumu meklējiet paši. Jo Veselības ministrija ir gatava runāt par savu iesaisti līdzfinansējumā tad, ja mēs projektā iesaistām kādu no ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošām institūcijām. Es nedaudz šaubos, vai, piemēram, Veselības inspekcijas vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta piedalīšanās mūsu pētniecības projektos būtu jēdzīga... Īsi sakot, daudz piesauktā "Eiropas nauda" patiešām ir, bet mēs to lepni laižam garām. Ja mēs nerodam risinājumu, tad šāda situācija var ilgt līdz 2027. gadam. Veselības, Izglītības un zinātnes, Finanšu ministrijas problēmu vispār saprot, bet jautājums ir par to, vai būs arī reāls risinājums.

Pirms turpinām, es jums uzdošu jautājumu, kas, iespējams, jūs sakaitinās. Proti, mediju telpā un arī vispār cilvēku komunikācijā nereti skrīninga jēga tiek apšaubīta pēc principa "ja vien meklēs, kaut ko jau atradīs". Respektīvi, ja mēs redzam, ka valsts piedāvāto skrīningu cilvēki izmanto tikai daļēji, tad ir jādomā arī par tādiem iemesliem, kas saistīti ar to, ko viņi ir kaut kur "lasījuši internetā". Lūk, Andželīnai Džolijai amputēja krūtis, bet varbūt varēja arī neamputēt... Es ļoti atvainojos par izklāsta stilistiku.

Džolijas gadījums gan ir pavisam cits, jo skrīningu gadījumā mēs nerunājam par pārmantotiem vēžiem. Ja runājam par krūts vēža skrīningu, tad pirms vairākiem gadiem patiešām bija ļoti intensīvas diskusijas par to, vai, kā saka, ļaunums nav lielāks par labumu. Skaidrs, ka jebkuram skrīningam ir arī savi trūkumi, un ir jāatrod pareizais līdzsvars. Tomēr – atgriežoties pie 2003. gadā pieņemtajām rekomendācijām – šīm trim vēža grupām skrīnings ir pamatots. Ja tiek ievēroti pamatprincipi. Ja jautājums ir par to, vai Latvijā krūts vēža skrīnings ir efektīvs, tad viennozīmīgu atbildi es jums nedošu. Pareizāk sakot, man šķiet, ka nepieciešamo efektivitāti tas nesasniedz, un tad, konceptuāli vērtējot, rodas jautājums: ja minimālie indikatīvie rādītāji netiek sasniegti, vai naudas tiek tērēta pamatoti?

Tomēr tikpat labi var būt, ka pat ne visai kvalitatīvs darbs var dot labus rezultātus. Mums patiesībā nav adekvātu aprēķinu. Es arī nojaušu, ka varu izpelnīties kritiku, tomēr principā onkoloģijā mēs varam vērtēt skrīninga jēgu naudas izteiksmē. Pretruna šeit ir tā, ka no konkrētā indivīda viedokļa arī viena cilvēka savlaicīga diagnosticēšana un attiecīgi ārstēšanas sākšana ir tā vērta, lai uzturētu visu sistēmu. Mums šobrīd vienā projektā darbojas eksperte no Nīderlandes, kura ir viena no pasaulē vadošajiem ekspertiem skrīninga modeļu izmaksu efektivitātes modelēšanā. Vēlreiz – var, protams, teikt, ka šāda modelēšana ir nežēlīga, bet patiesība ir arī tā, ka modelēšana var pateikt, ka starp variantiem A, B, C un D divi ir pilnīgi "garām", divi ir pieņemami, un pēc tam jau starp šiem diviem mēs izvēlamies atkarībā no tā, cik mums ir naudas. Lai gan mēs ministrijai esam norādījuši uz šādas modelēšanas nepieciešamību, atklāti sakot, tāda Latvijā nav notikusi. Līdz šim ir bijis tā: tiek iedota summa X, un mēs ejam uz A. Bet varbūt izvēle par labu A no izmaksu viedokļa ir neefektīva? Un – mēs par piešķirto naudu izdarām "kaut ko", rezultāts ir "kaut kāds".

Lasīju, ka institūts izstrādājis tehnoloģiju – neinvazīvo plāksteri "A-Patch Project" –, kas analizē gaistošos biomarķierus. Man jāatzīstas, ka es labāk saprotu, ko nozīmē biomarķieri astronomijā, piemēram, kad skatās, vai spektrā ir vai nav metāns. Ko tas nozīmē medicīnas diagnostikā?

Starp citu, metāna noteikšana tiek izmantota arī medicīnā (smejas). Pieminētais plāksteris gan vairāk ir vērsts uz tuberkulozi, bet, ja mēs runājam par vēzi, tad mums ir vērts atgriezties pie jūsu sarunas sākumā minētajiem suņiem.

Ir visnotaļ nopietnas publikācijas, kas liecina, ka suņi tiešām spēj atšķirt, vai konkrētajam cilvēkam ir vai nav vēzis.

Runa ir par dažādām vidēm – vai nu pēc cilvēka izelpas, vai pēc urīna un izkārnījumiem, turklāt runa ir arī par vairāku veidu vēžiem. Japānā ir skolas, kur sunīšus šajā virzienā apmāca, Izraēlā ir privātprakses, kur sunīšus izmanto diagnostikā. Tomēr, kā jūs saprotat, lai izgudrotu kaut ko jaunu, cilvēks vienmēr atrod trūkumus jau esošajā, un savi trūkumi, protams, ir arī sunīšiem. Tos nav tik viegli apmācīt, suņi arī nogurst, noveco, tāpat jautājums ir par precizitāti. Labāk būtu radīt instrumentu, bet izrādās, ka radīt instrumentu, kas būtu tikpat jutīgs kā suņa deguns, ir milzīgs izaicinājums. Godīgi jāatzīst, ka līdz šim šādi instrumenti ir mazāk precīzi nekā apmācītā sunīša deguns, un galu galā arī instruments "nogurst" vai nolietojas.

Kopumā šī ir ļoti interesanta tēma, tajā daudz ir strādāts, un pēdējo desmit gadu laikā progress ir milzīgs. Mums ir bijis gods būt iesaistītiem dažādos projektos – galvenokārt saistībā ar kuņģa vēzi, bet ir strādāts arī ar zarnu vēzi. Tā vēsturiski ir izveidojies, ka viens no vadošajiem sensoru attīstītājiem pasaulē, Izraēlas Tehnoloģiju institūts "Technion", mūs uzrunāja, un tagad varam runāt par diezgan interesantiem rezultātiem.

Šķiet, būtu lietderīgi, ja es jums pavisam īsi pastāstītu par pamatprincipiem. Ir vairākas metodes, kā noteikt substanču iespējamo klātbūtni. Urīnceļu audzēju gadījumā, visticamāk, analizēts tiks urīns, zarnu gadījumā – fēču materiāls, arī izelpa, bet visinteresantākā ir izelpa. Varētu likties, ka izelpas analīze noder tikai, teiksim, plaušu vēža gadījumā, tomēr izrādās, ka tā gluži nav. Teorija ir tāda, ka audzējs savā attīstības procesā rada virkni ķīmisko savienojumu, tiesa, ne visiem mēs pagaidām zinām to bioloģisko relevanci. Tomēr kopumā ir puslīdz skaidrs, ka marķieri, kas saistīti, piemēram, ar oksidatīvā stresa procesiem, izelpā ir noderīgi. Tātad var mērīt konkrētās vielas – identificēt, kas tās par vielām, un te zināmā metode ir gāzes hromatogrāfija, kas tiek likta kopā ar masu spektroskopiju.

Savukārt sensoru analīzes gadījumā mēs atkal varam atgriezties pie suņu piemēra. Suns jau arī nepasaka konkrētas vielas, viņš signalizē "ir vesels – nav vesels". Sensoru analīzes princips ir tāds pats. Sensoru "buķeti" apmāca, pasakot, kas ir "slims" un kas ir "vesels"; kad šādi sistēma ir apmācīta, tai dod jaunus paraugus, mēģinot saprast, ar kādu precizitātes līmeni tā spēj atšķirt. Izrādās, ka var sasniegt diezgan augstu līmeni. Mēs runājam par salīdzinoši vienkāršu elektroķīmisku reakciju, kad izelpā substances "nāk" nevis strīpiņā, kā tas būtu gāzes hromatogrāfa gadījumā, bet tās ir, ja tā var izteikties, kopā sajauktas. Proti, var izrādīties, ka "mikslim" ir atšķirīgas īpašības nekā katrai substancei atsevišķi, tāpēc varbūt svarīgāk ir noteikt "miksli", nevis katru konkrēto vielu. Analīzes procesā var kombinēt abas metodes – gan konkrētu vielu, gan "mikšļa" noteikšanu, savukārt projektā, kas noslēdzas 2022. gada septembrī, tiek likta klāt vēl viena tehnoloģija – infrasarkanā starojuma spektra analīze. Un tad nepieciešams labs matemātiķis vai mākslīgā intelekta speciālists, kurš spēj visu iegūto datu apjomu analizēt, lai saprastu, ko tajā ir vērts ņemt vērā.

Ļaundabīgie audzēji vairs nav nepārsūdzams nāves spriedums
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments
Ierīce vēža diagnostikai izelpā.

Jāpiemin arī, ka mūsu projektā esam pavirzījušies uz priekšu vēl citā aspektā. Agrāk mēs paraugus sūtījām uz Izraēlu, kas, varat nojaust, izelpas paraugu gadījumā ir sarežģīts process. Nu mēs sadarbībā ar vācu partneriem esam tikuši līdz, ja tā var izteikties, uz galda novietojamai iekārtai, kurā sensorus var "sapakot" vienviet, un tas nozīmē, ka arī analīze var notikt operatīvāk. Ideja un mērķis ir panākt, ka analīzi var veikt ar plaukstā saturamas iekārtas palīdzību. Kopumā mēs runājam par starptautisku projektu, kurā sadarbojamies, piemēram, ar Ukrainas Nacionālo vēža institūtu Kijivā, ar grupām Čīlē, Kolumbijā un Brazīlijā.

Kontekstā ar vēl citu institūta darbības aspektu riskēšu atkal jūs nokaitināt. Proti, man ir sajūta, ka zinātnē regulāri ir mīļvārdiņi, kas tiek aizrautīgi lietoti – vietā vai nevietā. Pirms kāda laika tāds bija "nano". Tad es pamanīju, ka krāšņi uzplaukusi ir jēdziena "mikrobioms" lietošana.

Nu, mēs mēģinām lauzties arī šajā lauciņā, pārstāvam Latviju starptautiskajā "Million Microbiome from Humans Project". Jūsu ironijai jautājumā var piekrist tādā ziņā, ka mēs patiešām ļoti daudz vēl nezinām šajā tēmu lokā. Es pats arī darbojos "European Helicobacter and Microbiota Study Group". Tātad problēma ir tā, ka jau tagad mēs varam ļoti daudz ko nomērīt, bet mums pietrūkst zināšanu, lai nomērīto pārvērstu klīniskos ieteikumos.

Vēlējos piebilst te par gaistošajiem marķieriem. Izpētes līmenī rezultāti ir gana labi un daudzsološi. Problēma ir cita. Parasti pētījumiem tiek izmantota viena aparatūras vienība, bet, kad notiek mēģinājums darbību "pārcelt" uz nākamo vienību, rezultāts var nebūt tik labs. Izmantojot jau zināmo salīdzinājumu – vienu sunīti mēs varam apmācīt, bet mēs nevaram notestēt visus pacientus ar vienu suni. Ir nepieciešama robusta, kalibrējama aparatūra, un tas nav triviāls uzdevums.

Formulēšu vēl no cita leņķa. Mēs varam izmeklējamajam noteikt, ka viņš noteiktu laika periodu pirms tam nedrīkst lietot antibiotikas. Labi. Bet kas notiek, ka viņš iepriekšējā vakarā ir ēdis desu? Vai salātus? Varbūt tas arī ietekmē mikrobiomu, kas savukārt atspoguļojas izelpā?

Ja mēs redzam, ka pēc izelpas var fiksēt dažādas infekcijas, tad tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mikrobioms mainās. Te darba vēl tuvākajos gados netrūks. Vienlaikus ir vērts arī pieminēt patīkamo, proti, ka, lielā mērā pateicoties mūsu pētījumiem un publikācijām, Eiropā vispār gaistošajiem biomarķieriem tiek pievērsta arvien liekāka uzmanība, tie ir atzīti par perspektīvu virzienu.

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.