Mimass ir viens no mazākajiem mums zināmajiem pavadoņiem Saules sistēmā ar gravitācijas iespaidā veidotu sfērisku formu. Protams, ir vēl daudzi mazāki planētu pavadoņi, taču to gravitācija ir pārāk vāja, lai objekts laika gaitā ieņemtu lodveida formu. Lodveida forma ir viens no kritērijiem, kas palīdz nošķirt pundurplanētas no citiem objektiem, kuriem var būt arī neregulāra forma. Ja Mimass netiktu klasificēts kā pavadonis, tad visas citas tā īpašības, visticamāk, liktu to klasificēt kā pundurplanētu.
Mimass, protams, tāpat ir visai prāva izmēra – tā diametrs ir 396 kilometri. Visai iespaidīgi, ja salīdzina ar "Zvaigžņu karu" sāgas "Nāves zvaigzni", kura saskaņā ar šo filmu mitoloģiju bijusi 160 kilometrus diametrā liela. Ak, jā – kāpēc lai kāds Mimasu vispār gribētu pielīdzināt "nāves zvaigznei"? Te varam vien teikt – lai runā bildes.
Tomēr uz citu prāvāko Jupitera un Saturna pavadoņu fona Mimass tāds "īkstītis" vien ir. Lielākais Jupitera pavadonis Ganimēds ir pat lielāks par planētu Merkuru. Mimass ir arī krietni, krietni mazāks par mūsu Mēnesi, kura diametrs ir aptuveni 3475 kilometri. Ja Mimasu varētu saliet Mēnesī kā šķidrumu bļodā, tad Mēnesī varētu saliet vairāk nekā 670 tādus Mimasus.
Šķidrumu pieminēšana te nav nejauša, jo tieši par to arī runāts aizraujošajā pētījumā, kurš pirms dažām dienām publicēts zinātniskajā žurnālā "Icarus". Proti, ar nu jau pirms vairākiem gadiem savu darba mūžu beigušo zondi "Cassini" ievākti dati vedina domāt, ka Mimass varētu vis nebūt garlaicīga iežu bumba, bet gan zem ledus kārtas slēpt arī nelielu okeānu. "Cassini" zonde, kas Saturna apkaimē pavadīja vairāk nekā 13 gadus, cītīgi pētīja ne tikai pašu gāzu milzi, bet arī tā pavadoņus, tostarp Mimasu, kura rotācijā fiksēja dīvainas svārstības. Kādēļ Mimass ap savu asi rotē, nedaudz "ļodzoties"? Viens no variantiem ir – tam ir savs okeāns, iesprostots zem ledus kārtas, un svārstīšanos pavadoņa rotācijā izraisa ūdens masas kustības. Ja šī hipotēze tiks apstiprināta, Mimass kļūs par kārtu interesantāks planētu pētnieku un astrobiologu acīs.
Ja uz Mimasa tiešām ir okeāns, tas kļūs par pirmo mums zināmo šāda veida debess ķermeni – nelielu okeāna pasauli, kuras virsma nemaz neliecina par ūdens klātbūtni, paziņojumā presei skaidro pētījuma vadošā autore Alisa Roudena. Planētu pētniekiem jau sen ir zināmas vairākas citas okeānu pasaules Saules sistēmā – tādas kā Saturna pavadonis Encelads vai Jupitera pavadonis Eiropa – taču šie pavadoņi savas kārtis atklāja ātri. Piemēram, virsmās skaidri vērojamas gan plaisas, ko radījušas zemledus plūdmaiņas, gan redzamas arī citas ģeofiziskas aktivitātes pazīmes.
"Izrādās, ka Mimasa virsma ir bijusi mānīga," spriež Roudena un norāda, ka varētu būt laiks paplašināt mūsu izpratni par dzīvībai potenciāli labvēlīgiem debess ķermeņiem Saules sistēmā.
Šķidrs ūdens uz Mimasa gan būtu iespējams zem vairākiem desmitiem kilometru biezas ledus kārtas. Šķiet, ka te dzīvībai nebūtu nekādu izredžu. Taču, kā zināms, Saules gaisma nav vienīgais enerģijas avots. Jupitera pavadoni Eiropu uzskata par vienu no perspektīvākajām vietām ārpuszemes mikroskopiskas dzīvības meklējumos, un arī tur galvenokārt runa ir par ģeotermisko aktivitāti. Galu galā arī uz Zemes okeāna dzīlēs ekstrēmā vidē, kur stari neaizsniedzas, mīt baktēriju kolonijas un attiecīgi arī dzīvas būtnes, kas ar tām barojas, radot veselu ekosistēmu. Šīs vietas ir tur, kur okeāna gultnēs ir plaisas, pa kurām augšup ceļas ģeotermiski sasildīts ūdens.
Mimasu pavisam noteikti zinātnieki papētīs tā cītīgāk, kā arī Roudenas un kolēģu darbs varētu betonēt pamatus jaunām zināšanām par to, kādām pazīmēm pievērst uzmanību, meklējot zemledus okeānus vēl tālākās pasaulēs, piemēram, pētot Urāna pavadoņus.
