Pašlaik jaudīgākais kosmiskais teleskops pirmajos darbības mēnešos jau pārsitis vairākus rekordus – gan par tālāko jebkad novēroto zvaigzni, gan galaktikām. Tāpat tas pirmo reizi mūsu acīm atklājis iepriekš gāzu un putekļu mākoņos apslēptus miglāju apgabalus. Šķiet, iegūt attēlu ar mūsu Saules sistēmas planētām tam būtu tīrais nieks, taču šāda fotosesija Vebam ir visai sarežģīts uzdevums. Kāpēc tā, to skaidro NASA bloga ierakstā.
Veba teleskops ir specifiski pielāgots tālāku ceļu mērojušas gaismas uztveršanai. No ļoti tāliem objektiem izstarotai gaismai, kad tā ceļo pie mums, rodas sarkanā nobīde – tas tāpēc, ka Visums izplešas. Gaismas vilnis, ceļojot pa šo telpu, kas ir nemitīgi izplešanās procesā, izplešas līdzi. Tāpēc gaisma no ļoti tāliem objektiem, nonākot pie mums, jau būs infrasarkanajā – cilvēka acij nesaskatāmajā – gaismas diapazonā. Tieši šādas gaismas uztveršana ir Veba teleskopa specialitāte.
Tas ir arī iemesls, kāpēc teleskopu sūtīja tālu prom no Zemes – ja Habla teleskops riņķo vien 550 kilometru augstumā, tad Vebs "dzīvo" 1,5 miljonu kilometru attālumā. Iemesli ir vairāki, bet viens no būtiskākajiem – lai novērojumiem netraucētu no Zemes nākošais infrasarkanais jeb siltumstarojums.
Kaut Marsa orbīta no Zemes ir vairāk nekā 50 miljonu kilometru attālumā, Veba superjutīgajiem instrumentiem Marss aizvien ir ļoti spožs. Tik spožs, ka viegli "apžilbina" tā infrasarkano kameru sensorus. Tāpēc, lai iegūtu lietojamus datus, astronomiem nācās attēlus uzņemt secīgi, bet ar ārkārtīgi īsu ekspozīcijas laiku, lai Marsa spožums nepārsātinātu instrumentus. Pēc tam pie darba ķērās eksperti ar smalkām datu analīzes metodēm, lai saliktu kopā vajadzīgo kopainu.
Ar tuvā infrasarkanā starojuma kameru NIRCam uzņemtajos attēlos redzama planētas austrumu puslode divos dažādos viļņu garumos – 2,1 mikrometru attēls pa labi augšā un 4,3 mikrometru attēls pa labi lejā. Tā kā 2,1 mikrometru attēlā uztverta lielākoties Saules atstarotā gaisma, tad šeit Marss izskatās visnotaļ līdzīgi tam, kādu mēs to redzētu ar optiskajām ierīcēm. 4,3 mikrometru attēlā lielākā daļa starojuma avota ir siltumstarojums no Marsa atmosfēras.
Foto: NASA, ESA, CSA, STScI, Mars JWST/GTO team
Kaut šie attēli mūsu acīm vizuāli diez ko krāšņi neizskatās, taču planētu pētnieki no šiem datiem gan spēs dabūt ārā jaunas zināšanas. Piemēram, otrajā attēlā redzamais tunkšākais plankums ir līdzenums "Hellas Planitia". Tas veidojies milzu asteroīda vai protoplanētas trieciena rezultātā un ir viens no lielākajiem šādiem veidojumiem Saules sistēmā. Marsa atmosfēra sastāv gandrīz pilnībā no oglekļa dioksīda. Vien četrus procentus veido citas gāzes. Oglekļa dioksīds labi absorbē gaismu. Tā kā "Hellas Planitia" ir ieplaka, atmosfēra virs tās ir biezāka un ieplakas apakšā spiediens lielāks. Tas arī palīdz nomākt siltumstarojuma emisijas, īpaši diapazonā no 4,1 līdz 4,4 mikrometriem, skaidrots NASA ierakstā. Tādējādi arī līdz Veba instrumentiem no šī apgabala nonāk mazāk siltumstarojuma, kas arī redzams attēlā – jo tumšāka krāsa, jo konkrētā vieta vēsāka.
Ievākti arī spektroskopiskie dati par Marsa atmosfēras sastāvu. Kaut tā ir vislabāk izpētītā planēta Saules sistēmā, aizvien ir gana daudz, kur "rakt". Drīz Marsa fotosesijā ar Veba teleskopu iegūtie dati tiks izklāstīti zinātniskā publikācijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
