Par mājas kaķa "senci" parasti pieņemts uzskatīt Āfrikas savvaļas kaķi (Felis lybica). Pēc ķermeņa uzbūves un visādi citādi diezgan līdzīgi murrātājiem mūsu mājās, taču kažoks no gaiši brūna līdz gaiši pelēcīgam, ar melniem plankumiem vai strīpām, bet – nekādu baltu ķepu. Protams, pie baltajām "zeķēm" mājas kaķim palīdzēja tikt cilvēks.
Tiek lēsts, ka cilvēka un kaķa draudzība sākās jau krietni pasen – pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu, kad abas iesaistītās puses nolēma par labu ciešai līdzpastāvēšanai, atzīstot to par savstarpēji izdevīgu. Ap šo laiku cilvēki no medniekiem-vācējiem pamazām kļuva par zemkopjiem, kas paredzēja apmešanos uz dzīvi vienā vietā, nevis sekošanu līdzi medījuma bariem.
Kad cilvēki kļuva par zemkopjiem un apmetās uz dzīvi vienā vietā, tas attiecīgi nozīmēja gan graudu krātuves, gan atkritumus. Kur pārtika un atkritumi, tur grauzēji. "Šī ir abpusēji izdevīga sadraudzība – kaķi cilvēkiem palīdzēja atbrīvoties no grauzējiem, bet paši tika pie vieglas maltītes," vietnei "LiceScience" skaidro Misūri Universitātes Veterinārās koledžas Kaķveidīgo ģenētikas laboratorijas vadītāja Leslija Lionsa.
Abas meža kaķu apakšsugas – gan Āfrikas savvaļas kaķis, gan vēl viens mājas kaķa priekštecis, Eiropas meža kaķis, – ir izmanīgi, taču augumā samērā nelieli plēsēji, un to izdzīvošana, īpaši mazotnē, ir atkarīga arī no spējas lieliski paslēpties, maskēties. Tomēr ne visi meža kaķi piedzimst ar šim nolūkam izcili piemērotu kažoku. "Regulāri novērojamas ģenētiskas mutācijas," norāda Lionsa. Rezultātā arī meža kaķiem šad tad mēdz būt atšķirīgs kažoka raksts un krāsojums no vairuma sugas brāļu.
Kamēr savvaļā "jo nepamanāmāks, jo labāks", cilvēki, visticamāk, priekšroku devuši tiem ķepaiņiem, kuri piesaistīja aci, proti, tiem savvaļas kaķiem ar neparastāku kažoka rakstu. Jā, arī balto ķepu īpašniekiem, lēš Lionsa.
"Iespējams, cilvēki teica: "Man īpaši patīk tas kaķēns ar baltajām ķepām. Gādāsim, lai tas izdzīvo!""
Tāpat cilvēki sev līdzās, likumsakarīgi, labāk ieredzēja tos kaķus, kuri ar divkājaiņiem satika labāk un nebija tik tramīgi. Kaut uzvedības, rakstura iezīmes nekorelē ar kažoka krāsu, ir vienu interesantu iezīmi pētnieki gan laika gaitā pamanījuši, tomēr aizvien īsti neizprot tās cēloņus. Proti, kažokā balti plankumi biežāk parādās, kad tiek izvēlēti un pavairoti rāmāka rakstura indivīdi. "LiveScience" raksta, ka šis novērots arī, piemēram, pelēm, žurkām, zirgiem un govīm.
Īpaša kategorija ir arī "smokinga" kaķi – ķepaiņi, kuri ir melnbaltā krāsā un nereti tik simetriski iekrāsoti, ka tiešām atstāj visnotaļ eleganta smokinga iespaidu. Šis ietērps ir sekas konkrēta gēna, kas regulē melanocītu distribūciju organismā, mutācija. Tās rezultātā rodas melanīna pigmentācijas traucējums, kuru dēvē par piebaldismu. Tas parasti izpaužas kā balti plankumi kažokā.
Kamēr kaķis vēl ir embrijs, visi melanocīti ir "sapakoti" vietā, kur attīstīsies mugurkauls. Vēlāk, auglim attīstoties, melanocīti izplatās pa visu organismu. Ja tas notiek vienmērīgi, kaķa kažoks būs vairāk vai mazāk vienā krāsā. Tomēr nevienmērīgas izplatības gadījumā sekas ir balti plankumi kažokā –lielākoties tas ir kaķa vēders, pakakle un ķepas.
Mājas kaķa savvaļas radiniekiem šādas iezīmes un mutācijas ir krietni retāk. Tāpēc varam samērā droši apgalvot, ka tieši piejaucēšana vismaz daļēji veicinājusi to, ka mājas murrātāju vidū ir vairāk eksemplāru ar elegantiem "smokingiem" vai baltām "zeķēm".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
