Oksitocīns ir peptīdhormons, ko izdala mūsu smadzenes – tam ir būtiska loma gan vairošanās procesos, dzemdībās, gan intimitātē un sociālo attiecību veidošanā. Tāpēc to bieži populārzinātniskajā literatūrā mēdz dēvēt par "mīlestības hormonu". Taču pētījumi liecina, ka tam ir daudz plašāka loma mūsu organismā. Iespējams, tas piedalās arī procesos, kas palīdz reģenerēties sirds audiem un nākotnē varētu tikt izmantots miokarda infarktu pārcietušo pacientu rehabilitācijā.
Pagaidām šajā jomā pētījumi ir sākumstadijā – eksperimenti veikti vien laboratorijā uz šūnām un zebrzivīm. Pirms dažiem gadiem publicētā pārskatā norādīts, ka oksitocīns pasargā sirds un asinsvadu sistēmu, samazinot iekaisumu, pazeminot asinsspiedienu un arī palīdzot tikt galā ar brīvajiem radikāļiem.
Jaunajā eksperimentā Mičiganas Štata universitātes zinātnieki vērtēja, kā oksitocīns līdzdarbojas sirds audu atjaunošanā zebrzivīs. Tās daudziem ir labi zināmas – zebrzivis bieži tur akvārijos kā dekoratīvas zivis. Taču šīm zivtiņām ir arī kāda cita īpašība – spēja apbrīnojami labi atjaunot bojātos audus organismā, tostarp smadzenēs, kaulos un sirdī, raksta "Live Science".
Kad pārciesta smaga trauma, piemēram, miokarda infarkts, noteikta šūnu grupa no sirds ārējā apvalka (epikarda) uzņemas jaunu lomu. Tās "migrē" dziļāk sirds audos tajā slānī, kur atrodas muskuļi, un pārtop par sava veida cilmes šūnām. Tās savukārt pēc tam var pārveidoties vairāku citu tipu šūnās, tostarp kardiomiocītos jeb sirds muskuļa šūnās un aizvietot infarkta laikā bojātās. Eksperimentos ar zebrzivīm novērots, ka oksitocīns varētu stimulēt šo procesu – zivju smadzenes oksitocīnu pēc sirds traumas sāka izdalīt pastiprināti, pat 20 reižu vairāk nekā pirms tam. Pagaidām šis process pētīts vien dzīvniekos, bet zinātnieki uzskata, ka līdzīga loma oksitocīnam varētu būt arī cilvēku organismā. Tomēr, šķiet, mums tas notiek daudz lēnāk un neefektīvāk kā tām pašām zebrzivīm, tādējādi nerezultējoties pie vērā ņemamas sirds šūnu reģenerācijas.
Vai iespējams šo procesu stimulēt? Biologi cer, ka jā – laboratoriskos eksperimentos ar cilvēku šūnām novērots, ka mākslīga oksitocīna pievade palīdzējusi veicināt augstāk izklāstītos procesus. Zinātnieki izmēģināja to ar vēl 14 smadzeņu izdalītiem hormoniem, bet neviens cits hormons neveicināja šūnu transformāciju uz cilmes šūnām līdzīgo stāvokli.
Nākamais solis – izpētīt, kā oksitocīns darbojas cilvēka organismā pēc sirds bojājumiem, proti, uzsākt klīniskos pētījumus. Iespējams, nākotnē tā dēvētais "mīlestības hormons" burtiski palīdzēs salabot salauztas sirdis.
Pētījums publicēts izdevumā "Frontiers in Cell and Developmental Biology".
