Nupat publicētā pētījumā novērots, ka šobrīd laboratorijas medus bišu mūžs ir uz pusi īsāks nekā pirms pusgadsimta. Pētījumam gan ir vairāki ierobežojumi, kas var ietekmēt tā rezultātus, uz ko norāda arī paši darba autori. Tomēr satraukums par bišu populāciju pāragru bojāeju nav izdomāts – arī citos zinātniskajos darbos atklājusies šāda tendence.

Merilendas Universitātes (ASV) pētnieki Entonijs Niermens un Deniss van Engelsdorps pētīja bites ārpus to dabiskās vides – laboratorijā speciālos sprostos. Tas ir viens no pētījuma ierobežojumiem, kas var ietekmēt rezultātus. Proti, rezultāti attiecināmi uz laboratorijas, ne savvaļas bitēm.

Pētnieki lūkoja noskaidrot, kā sprostos turētu bišu mūža ilgumu ietekmē ūdens, kādu tās patērē. Atsevišķos sprostos bija dažāda veida ūdens – gan parasts krāna ūdens, gan dejonizēts, gan ar šķipsnu sāls. Izrādījās, ka bites dzīvo ilgāk, ja tām pieejams ne tikai cukura sīrups, bet arī ūdens.
Tomēr skaudrākais atklājums ir par to, ka kopumā dzīvildze krietni sarukusi.
Par atskaites punktu ņemti dati par laboratorijās turēto medus bišu dzīvildzi ASV 1969. gadā, un vidējais mūža ilgums sarucis no 34 dienām līdz vien 18 dienām – gandrīz par pusi. Autori uzskata, ka mūsdienās medus bitēm jātiek galā ar daudz lielāku skaitu stresoru nekā pirms 50 gadiem.

Pašlaik daudz izplatītāka ir, piemēram, kropļojoša slimība varroze, kuras ierosinātājs ir bišu ērce jeb varra (Varroa destructor). Tāpat savu ietekmi atstāj arī mūsdienās izmantotie pesticīdi – daļa no tiem pirms 50 gadiem vēl neeksistēja. Piemēram, neonikotinoīdi samazina bišu noturību pret varrozi, norādīts pētījumā. Eiropas Savienībā daudzi šīs klases pesticīdi jau aizliegti, savukārt ASV to lietošana aizvien norit pilnā sparā.

Mūsdienās laboratorijās eksperimentos dzīvām būtnēm tiek nodrošināti labāki apstākļi nekā savulaik. Ir standartizēti protokoli un vadlīnijas, kā veicami šādi pētījumi. "Varētu domāt, ka laboratorijas bišu dzīvildze mūsdienās būtu pieaugusi vai vismaz palikusi nemainīga. Tā vietā redzējām lielāku mirstību," paziņojumā presei raksta Niermans.

"Mēs pētījumā izmantotās bites no stropa izolējām īsi pirms brīža, kad tās kļuvušas par pilnvērtīgi pieaugušām, jaunām bitēm. Tas, kas samazina bišu dzīvildzi, notiek attīstības posmā pirms tam," spriež zinātnieks.

Pētnieki neizslēdz ģenētisku faktoru ietekmi – bites nu dzīvo īsāku mūžu, jo augstāk minēto stresoru ietekmē evolūcijas ceļā pielāgojušās "dzīvo ātri, mirsti jauns" dzīvesveidam, par minētā pētījuma rezultātiem vietnē "The Conversation" reflektē Saseksas Universitātes bioloģijas profesors Deivs Goulsons. Līdzīgas tendences novērotas arī, piemēram, foreļu gadījumā. Pārlieku liela nozveja nozīmē, ka arvien mazāk sugas īpatņu nodzīvo gana ilgi, lai izaugtu lieli, tādējādi evolūcijas ceļā izmainās arī laiks, kādā zivis sasniedz briedumu – tas notiek ātrāk, zivij izmērā esot vēl relatīvi mazai.

Bišu dzīvildze nav tikai biškopju, bet gan mūsu visu problēma. Kā vienas no galvenajām apputeksnētājām, tās ir kritiski svarīgs faktors daudzu lauksaimniecības kultūru audzēšanā. Dzīvildzes sarukums nozīmē apputeksnēto augu daudzuma sarukumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visu pētījumu var lasīt zinātniskajā žurnālā "Nature".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit