Šobrīd kosmiskajos lidojumos "karstais" temats ir cilvēku atgriešanās uz Mēness, kā arī nākotnē gaidāmie lidojumi uz Marsu. Tomēr varam diezgan droši prognozēt, ka cilvēku ambīcijas ar sarkano planētu vien neaprobežosies. Kad kāds no zemiešiem varētu paviesoties Saules sistēmas tālākajos nostūros – to modelējis NASA Reaktīvās kustības laboratorijas pētnieks Džonatans Dzjans.
Ja uz Marsa pirmie cilvēki izkāps līdz 2038. gadam, tad jau tuvāko 50 gadu laikā cilvēki varētu paviesoties arī galvenajā asteroīdu joslā, kas atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām, paredz Dzjana izstrādātais modelis. Tas, protams, ir tikai hipotētisks – nevaram paredzēt dažādu šim "vienādojumam" būtisku faktoru mainību un attīstību nākotnē. Taču varam pastāstīt, ko pētnieks ņēma vērā šajā modelī.
Galvenie mainīgie bija trīs – kosmosa izpētei atvēlētā budžeta pieaugums, tehnoloģiju attīstība un tas, cik tālu no Zemes līdz šim cilvēki bijuši kosmosā.
Kosmosa nozarei atvēlētais budžets (šeit, protams, runa tieši par NASA budžetu) nepieaug vai nesamazinās lineāri, bet drīzāk viļņveidīgi. Diezgan paredzami, ka pirmais lielais NASA budžeta lēciens bija 60. gadu vidū, strauji attīstoties ASV Mēness misiju programmai "Apollo". Pēc tam piedzīvoti vēl vairāki šādi lēcieni, kam sekojusi budžeta apcirpšana. Šobrīd pēdējais "uzrāviens" saistāms tieši ar "Artemis" misiju, kuras mērķis ir pēc vairāk nekā pusgadsimtu ilgas pauzes atkal nogādāt cilvēkus uz Mēness.
Tehnoloģisko progresu Dzjana komanda kvantificē, vienkārši saskaitot, cik gada griezumā ASV publicēti zinātniski pētījumi par tālo kosmisko lidojumu tehnoloģijām.
Pēdējais faktors ir cilvēku aktivitātes rādiuss, proti, cik tālu no Zemes līdz šim cilvēki pabijuši. Pagaidām "Apollo" Mēness misijas ir tālākais punkts, bet tas ir vien 0,0026 astronomiskās vienības jeb apmēram 389 tūkstoši kilometru. Nepilnas desmit reizes apkārt zemeslodei. Kad cilvēki būs tikuši līdz Marsam, šis rādītājs jau būs daudz iespaidīgāks – 0,3763 astronomiskās vienības jeb nepilni 56,3 miljoni kilometru.
Ņemot vērā šos mainīgos, Dzjans prognozē, ka cilvēku apkalpe misijā uz galveno asteroīdu joslu varētu doties 2073. gadā, pie Jupitera paviesoties 2103. gadā, bet līdz Saturnam tikt 2132. gadā.
Šādas prognozes pagaidām gan ir īsts totalizators, un tie varētu būt gadu desmiti uz vienu vai otru pusi kā minimums. Tomēr galvenā vēsts, ko Dzjana komanda vēlējusies nodot sabiedrībai, ir – salīdzinoši netālā nākotnē arī Saules sistēmas ārējās planētas varētu kļūt cilvēkam sasniedzamas. Ja paveiksies, tad astronautu lidojumu uz asteroīdu joslu varēs piedzīvot arī prāva daļa no šobrīd pasaulē dzīvojošajiem cilvēkiem.
