Covid-19 nav vēsturē pirmā pandēmija un visdrīzāk nebūs arī pēdējā, tādēļ ir svarīgi noskaidrot pandēmiju vēsturiskos aspektus. Par to Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 28. un 29. aprīlī rīkotajā starptautiskajā konferencē "Ietekme, inovācijas un plānošana" stāstīs RSU Anatomijas muzeja vadītāja docente Ieva Lībiete, kura norāda: "Skaidrs ir viens – vēsturē epidēmijas un pandēmijas nekad nav beigušās pēkšņi, un tas vienmēr ir bijis ne vien bioloģisks un medicīnisks, bet arī sociāls un politisks lēmums."
Kādēļ tēma, par kuru stāstīsi konferencē, ir sabiedrībai svarīga?
Konferencē atskatīšos medicīnas vēsturē un mēģināšu tajā rast atbildi uz šodien aktuālu jautājumu – kā īsti beidzas pandēmijas? Kā cilvēki nolemj, ka epidēmija kādā noteiktā vietā ir beigusies un var atgriezties pie normālas dzīves. Tā ir maz pētīta tēma medicīnas vēsturē, jo lielākoties pētniekiem ir interesējis, kā epidēmijas sākās, kā tās izplatījās līdz pandēmiju mērogam un kā sabiedrība uz to reaģēja. Ļoti maz pētnieku ir iedziļinājušies noslēguma jautājumos. Lielā mērā tas arī ir saistīts ar vēstures avotu trūkumu, jo cilvēki epidēmiju norieta posmā vienkārši pārstāja par to rakstīt.
Kādas, atskatoties vēsturē, bija postošākās pandēmijas?
Tradicionāli par postošāko ir pieņemts uzskatīt 14. gadsimta mēra pandēmiju, kas plašāk pazīstama ar gotisko nosaukumu "melnā nāve". Tiek lēsts, ka šajā pandēmijā, kas ilga no 1346. līdz 1353. gadam, varētu būt bojā gājuši vidēji no 30 līdz 60 procentiem visu Eiropas iedzīvotāju. Daži vēsturnieki uzskata, ka šī pandēmija ir veicinājusi feodālisma sabrukumu un pat kaut kādā ziņā rosinājusi renesansi.
Šī epidēmija atstājusi pēdas ne vien medicīnas vēsturē, bet arī literatūrā un mākslā. Mirstība bijusi tik liela un ikdienā klātesoša, ka šajā laikā mākslā izveidojas Danse Macabre jeb nāves dejas žanrs, alegorija par visu uzvarošo nāves spēku. Tas bija literārs, muzikāls vai ilustratīvs dzīvo un mirušo gājiena atveidojums, kur dzīvie sarindoti secībā pēc sava sociālā stāvokļa. Spilgts Danse Macabre piemērs, kas tapis 17. gadsimtā, apskatāms pavisam netālu – gleznojums Tallinas Nikolaja baznīcā.
Darba autors – Bernts Notke
Vai vari minēt kādu pandēmijas noslēguma piemēru?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, man šķiet lietderīgi lietot nošķīrumu – bioloģiskā un sociālā pandēmija, kur bioloģiskā pandēmija ir noteikta bioloģiska realitāte, savukārt sociālā pandēmija ir sabiedrības reakcija uz šo bioloģisko realitāti. Un ne vienmēr šīs pandēmijas – sociālā un bioloģiskā – sakrīt un laikā precīzi pārklājas.
Daudz biežāk par pandēmijas beigām uzskata brīdi, kad saslimstība noplok līdz endēmiskam līmenim, kad sabiedrība slimību pieņem kā daļu no ikdienas dzīves un iemācās ar to sadzīvot. No esošajiem medicīnas vēstures pētījumiem skaidrs ir viens – vēsturē epidēmijas un pandēmijas nekad nav beigušās pēkšņi, un tas vienmēr ir bijis ne vien bioloģisks un medicīnisks, bet arī sociāls un politisks lēmums.
Kā zināšanas par pandēmiju vēsturi mums varētu palīdzēt tās pārvarēt šodien un turpmāk?
Vieglas paralēles ar pagātnes epidēmijām un mūsdienām mēs vilkt nevaram, kaut vai tāpēc, ka pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, ir ļoti atšķirīga no tās, kas bija mēra, melno baku, vai pat salīdzinoši nesenās spāņu gripas laikos. Es teikšu līdzīgi, kā saku saviem medicīnas vēstures studentiem, – medicīnas vēstures pārzināšana mums māca pazemību un palīdz būt veselīgi kritiskiem pret mūsdienu norisēm.
