Īstā kaķumētra (Nepeta cataria) nav vienīgais augs, kas raisa šo dzīvnieku interesi. Līdzīgs efekts novērojams arī auglīgajai aktinīdijai (Actinidia polygama). Abi šie augi satur ķīmiskus savienojumus – iridoīdus. Tie ir pamatā gan kaķu eiforiskajai uzvedībai, gan tostarp palīdz īstajai kaķumētrai un auglīgajai aktinīdijai atvairīt laputis. Iespējams, šo insektus atvairošo efektu izmanto arī dzīvnieki.
Mijazaki ar kolēģiem no minētajiem augiem ekstrahēja tajos esošos ķīmiskos savienojumus, lai noskaidrotu, kuram ir vislielākā ietekme uz kaķu uzvedību. Secināts, ka tas ir auglīgajā aktinīdijā esošais nepetalaktols, tuvs "radinieks" kaķumētrā esošajam nepetalaktonam – arī nosaukumā atšķirība tikai vienā burtā.
Lai to pārbaudītu, pētnieki maisiņos ievietoja gan šo savienojumu, gan citos maisiņos kontrolei neitrālu substanci. "Testēšanā" tika iesaistīti 25 mājas kaķi, 30 klaiņojoši kaķi, kā arī zoodārzā iemītnieki – leopards, divi lūši un divi jaguāri. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par piecus kilogramus smagu mājas kaķi vai augumā prāvākajiem plēsējiem, lielākajā daļā gadījumu dzīvnieki, ja tiem vispār bija interese par maisiņiem, interesējās tikai par tiem, kuros ir no auglīgās aktinīdijas ekstrahētā viela. Vēl viena kontrole bija izmēģinājumi ar žurkām un suņiem. Šie dzīvnieki nekādu interesi par minēto savienojumu neizrādīja.
Pēc tam zinātnieki ķērās pie beta-endorfīnu mērījumiem kaķu organismā piecas minūtes pirms un piecas minūtes pēc saskarsmes ar augstāk minēto substanci. Beta-endorfīni ir vieni no hormoniem, kam ir dabisks sāpes mazinošs efekts un kas veicina patīkamu sajūtu rašanos. Pētnieki secināja, ka šī "prieka hormona" līmenis kaķu asinīs ir daudz augstāks pēc saskarsmes ar nepetalaktolu.
Taču tas, kura no vielām visvairāk liek kaķiem kaifot, nebija vienīgais Mijazaki pētījuma mērķis. Viņš ar kolēģiem arī lūkoja noskaidrot, kāpēc dzīvnieki, nonākot saskarsmē ar kaķumētru vai auglīgo aktinīdiju, nevis vienkārši guļ blakus, bet, šķiet, teju jūk prātā un gar augiem berzējas, tajos kārtīgi izvārtoties.
Pētnieki atsaucās uz teju pirms 20 gadiem tapuša pētījuma rezultātiem, kurā secināts – kaķumētrā esošais nepetalaktons atbaida kukaiņus labāk nekā komerciālos produktos izmantotais savienojums DEET. Viņi izvirzīja hipotēzi – vai varētu būt tā, ka kaķi ar savu cītīgo vārtīšanos un berzēšanos kar kaķumētru patiesībā mēģina "uzklāt" kažokam un ādai pretkukaiņu līdzekli?
Lai šo pieņēmumu pārbaudītu, vispirms Mijazaki ar kolēģiem noskaidroja, ka kaķi, šādi berzējoties gar augiem, tik tiešām spēj daļu ķīmisko savienojumu pārnest no augiem uz savas ādas. Pēc tam, lai izmērītu, vai šāda kažoka un ādas "apstrādāšana" ar dabisku pretkukaiņu līdzekli tik tiešām strādā, pētnieki izmantoja sedāciju, lai uz eksperimenta laiku kaķus novietotu tā, ka galva atrodas kamerā ar odiem. Pēc tam sākās skaitīšana – cik odu noteiktā laika posmā piesūcas kaķiem, kas apstrādāti ar nepetalaktolu, un cik tiem, kuru āda un kažoks apstrādāts ar neitrālu substanci. Izrādās, tie minči, kuri kārtīgi izvārtījušies kaķumētrā vai auglīgajā aktinīdijā, būs divreiz labāk pasargāti no odu kodumiem.
Mizajaki arī teoretizē, kāpēc evolūcijas procesā šāda kaķu patika pret noteiktiem augiem varētu būt izveidojusies un saglabājusies līdz mūsdienām. "Ikviens, kurš jebkad ir pavadījis laiku dabā, vērojot plēsīgus dzīvniekus, kamēr viņi uzglūn savam upurim, labi zina, cik grūti plēsējam ir ilgstoši būt nekustīgam, kad apkārt ir lērums odu un knišļu. Šķiet saprātīgi pieņemt, ka šis varētu būt jautājums par dabiskās atlases spiedienu," spriež pētnieks. Mednieks, kuram netraucē uzmācīgi knišļi, veiksmīgāk spēj uzglūnēt upurim un ar lielāku varbūtību to arī noķers. Un veiksmīgi mednieki izdzīvo un vairojas.
Ja nu tev šķiet, ka mincis labprāt vārtās kaķumētrā tikai tāpēc vien, lai pakaifotu, te viela pārdomām – varbūt šai senajai lielo un mazo kaķu mīlestībai pret šiem augiem ir arī pavisam funkcionāla nozīme.
Pētījums publicēts izdevumā "Science Advances".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
