Katram dzīvē bijušas situācijas, kuras labāk gribētos aizmirst uz visiem laikiem. Traumatiskas pieredzes, kas saistās gan ar traumatiskiem garīgiem pārdzīvojumiem, gan risku veselībai un dzīvībai. Taču evolūcijas gaitā bailes pierādījušas sevi kā lietderīgu rīku, kas brīdina mūs par potenciālām briesmām. Taču neirozinātnieki aizvien līdz galam nav izskaidrojuši pašus bioķīmiskos mehānismus, kas veicina baisu pieredžu iesēšanos prātā tik dziļi, ka reizēm atminamies ar draudīgo situāciju saistītās skaņas, smaržas un citas nianses.

Mūsu prāts iekārtots tā, lai labi iegaumētu lietas, kas mūs biedē. Tas ir mūsu interesēs, jo "vēlamies no šīm situācijām nākamreiz izvairīties. Ja neatceramies baisu vidi un draudīgas situācijas, kad ar tām atkal sastopamies, tad neizdzīvosim," izdevumam "Discover Magazine" skaidro Tuleina Universitātes (ASV) neirozinātnieks Džefrijs Taskers. No evolucionārā viedokļa baiļu funkcija ir skaidra, taču aizvien daudz ko pētīt par bioķīmiskajiem procesiem, kas palīdz nostiprināt atmiņas bailīgās situācijās.

Kā skaidro "Discover Magazine", smadzenes var salīdzināt ar sava veida milzīgu elektrisko ķēžu kopumu, kas vada, saņem un nosūta elektriskus impulsus. Dažādas aktīvās vielas regulē, kā neironi – mūsu smadzeņu šūnas – šos signālus izplata un nogādā uz atbilstošajām smadzeņu daļām. Neirotransmiteri ir bioloģiski aktīvas vielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē, un palīdz pārnest nervu impulsu no sinapses uz šūnu. Neiromodulatori savukārt ir neirona izdalītas vielas, kas var paaugstināt vai nomākt kāda cita neirona aktivitāti.

Mandeļveida kodols (amygdala) ir viens no šādiem "centriem" smadzenēs, kas regulē emocijas un tostarp piedalās arī atmiņu veidošanā. Īpaši, ja tās ir emocionāli ļoti pielādētas atmiņas, kādas rodas baisu pieredžu laikā.

Lai izpētītu, kā tad smadzenes reaģē uz bailēm, Taskers ar kolēģi no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta, Sjiņ Fu, pievērsās vienai no smadzeņu darbību ietekmējošām vielām – norepinefrīnam, sauktam arī par noradrenalīnu. Šis hormons tiek izdalīts stresa situācijās. Pētnieki hormonu ievadīja laboratorijas peļu organismā un skenēja smadzeņu aktivitāti. Šī viela var vai nu pastiprināt, vai nomākt smadzeņu aktivitāti noteiktos smadzeņu centros. Baiļu situācijās noradrenalīns periodiski palielināja elektrisko signālu intensitāti mandeļveida kodolā. Taskers "Discover Magazine" skaidro, ka fiksēta spēja elektrisko signālu aktivitāte, tad apmēram 30 sekundes ir miera periods, tad atkal "uzliesmojums".

Pētnieki uzskata, ka šie smadzeņu aktivitātes "uzliesmojumi" noteiktos smadzeņu centros palīdz veidoties jaunām atmiņām. Tādējādi arī tik spilgti un niansēti iegaumējam baisas un stresainas situācijas, kad mūsu organismā izdalījies noradrenalīns veicina pastiprinātu smadzeņu aktivitāti.

Kaut šajā pētījumā, kas publicēts izdevumā "Nature Communications", fokuss bija uz noradrenalīnu, Taskers un Fu domā, ka šie mehānismi nav speficiski konkrētajam hormonam. Arī citi hormoni, zinātnieku ieskatā, var aktivizēt šos pašus signālu ceļus un veicināt līdzīgus signālu "uzliesmojumus", kas veicina atmiņu veidošanos. "Viena no lietām, ko vēlētos noskaidrot nākotnē – kā daudzi neirotransmiteri kopā iedarbojas uz mērķa šūnām, lai veicinātu šādu aktivitāti," norāda Taskers.

Šie pētījumi nākotnē varētu palīdzēt arī cilvēkiem, kam baisas atmiņas vairs nav tikai evolucionāri lietderīgs rīks, bet traucē normālai dzīvei. Piemēram, tiem, kas cieš no postrraumatiskā stresa sindroma.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit