Britu komiķis Džons Klīzs reiz Daninga-Krīgera efekta pamatbūtību formulēja šādi: "Ja tu esi ļoti, ļoti stulbs, tad tev nav nekādu izredžu pašam apjaust, ka tu esi ļoti, ļoti stulbs." Pietiek nedaudz pameklēt internetā, lai tiktu pie dučiem ziņu virsrakstu, kur Daninga-Krīgera efekts saistīts ar visdažādākajām lietām, sākot no darba vides un empātijas, līdz pat cēlonim, kāpēc Donalds Tramps tika ievēlēts par ASV prezidentu.

Esmu matemātikas profesors, kas studentiem māca izmantot datus, lai pieņemtu labi informētus lēmumus, tāpēc ļoti labi zinu tās kļūdas, kuras cilvēki pieļauj, kad darīšana ar skaitļiem. Daninga-Krīgera efekts ir uzskats, ka paši nekompetentākie cilvēki visbiežāk pārvērtēs savas spējas. Virspusēji tas skan pārliecinoši, turklāt ir ar lielisku komisku potenciālu. Tomēr es un mani kolēģi izvirzām versiju, ka šī efekta pamatošanai izmantotā matemātiskā pieeja varētu būt kļūdaina.

Ko demonstrēja Danings un Krīgers

90. gados Deivids Danings un Džastins Krīgers bija psiholoģijas profesori Kornela Universitātē. Viņi nolēma noskaidrot, vai nekompetenti cilvēki savu kompetences trūkumu apzinās. Lai to pārbaudītu, 45 studenti pildīja loģiskās domāšanas testu ar 20 jautājumiem, un pēc tam viņiem divos aspektos prasīts novērtēt savu veikumu.

Vispirms Danings un Krīgers lūdza studentiem aplēst, uz cik jautājumiem viņi atbildējuši pareizi. Šis ir visnotaļ vienkāršs uzdevums. Taču pēc tam psihologi prasīja studentiem prognozēt, kā viņiem veicies salīdzinājumā ar pārējiem testa pildītājiem. Šajā gadījumā studentiem jau jāmin, kā gājis citiem, un te spēkā ir izplatīta kognitīvā kļūda – vairums cilvēku uzskata, ka ir labāki par vidējo.
Pētījumi liecina, ka 93% amerikāņu uzskata sevi par labākiem autovadītājiem, salīdzinot ar vidējo prasmju līmeni. Kā arī 90% pasniedzēju uzskata, ka ir spējīgāki par saviem kolēģiem, un šī sevis pārvērtēšana ir izplatīta daudzās jomās, tostarp arī loģiskās domāšanas testos. Taču matemātiski nav iespējams, ka absolūtais vairākums cilvēku kādā uzdevumā ir labāki par vidējo rādītāju.

Vairums savas autovadīšanas prasmes vērtē stipri labāk nekā vidējam šoferim. Taču matemātiski tas "nelīmējas kopā".

Vadoties pēc testa rezultātiem, Danings un Krīgers studentus iedalīja četrās grupās. Tie, kam veicās vissliktāk (zemākā ceturtdaļa), vidēji atbildēja pareizi 10 no 20 jautājumiem. Salīdzinājumā – vislabākā ceturtdaļa vidēji pareizi atbildēja uz 17 no 20 jautājumiem. Gan viena, gan otra grupa pašvērtējumā lēsa, ka pareizi atbildēja uz 14 no 20 jautājumiem. Šis pašvērtējums nevienā gadījumā nav galīgi greizs. Mazāk kompetentie savas spējas vidēji pārvērtēja par 20 procentpunktiem, bet spējīgākie sprieda, ka tiem gājis par 15 procentpunktiem sliktāk nekā patiesībā.

Sanāk šādi – ja tu pēc rezultātiem esi zemākajā kvartilē (25%), tad vislabākajā iespējamajā scenārijā tu būsi pārāks tikai par 25% cilvēku, bet vidēji labāks vien par 12,5% cilvēku. Šī studentu grupa novērtēja, ka ir labāki par 62% no kopējā testa veicēju skaita, tādējādi sanāk, ka pārvērtēja savas spējas par iespaidīgiem 49,5% procentpunktiem.

Tieši šī daļa, kur studenti vērtēja sevi salīdzinājumā ar citiem, nevis novērtēja tikai savus rezultātus individuāli, arī ir pamatā tam, kas nu ir pazīstams kā Daninga-Krīgera efekts. Tas pamatīgi pārspīlē, cik ļoti sliktāk testu aizpildījušie pārvērtē savas spējas, un šķietami norāda, kā Danings un Krīgers to raksturoja savā darbā, ka tā ceturtdaļa studentu ar viszemāko rezultātu bija "nekompetenti un paši to neapjauta".

Izmantojot Daninga un Krīgera pētījuma protokolu, kopš tā laika daudzi pētnieki apstiprinājuši šo efektu katrs savā pētījumu jomā, tādējādi nostiprinot sajūtu, ka Daninga-Krīgera efekts vienkārši ir mūsu smadzeņu darbības neatņemama īpašība. Arī ikdienā cilvēkiem šķiet, ka Daninga-Krīgera demonstrētais efekts ir īsts, jo pārlieku augstprātīgais un pašpārliecinātais muļķis ir izplatīts un kaitinošs stereotips.

Daninga-Krīgera efekta atspēkošana

Ir trīs iemesli, kāpēc Daninga un Krīgera veiktā analīze ir maldinoša.

Tie, kas testu izpildīja vissliktāk, arī visvairāk pārvērtēja savas spējas gluži vienkārši tāpēc, ka bija vistālāk no perfektā rezultāta. Gluži kā cilvēki kopumā, arī viszemāko rezultātu sasniegušie pieņēma, ka ir labāki par vidējo. Taču šie cilvēki, lūgti novērtēt tikai savu rezultātu, nesalīdzinot to ar citiem, nebija izteikti sliktāki par pārējām grupām.

Lai noteiktu, vai Daninga-Krīgera efekts nav vien pētījuma dizaina artefakts, nevis neatņemams cilvēka domāšanas veida iznākums, es ar kolēģiem veicu eksperimentu un pierādīju, ka šo efektu var atkārtot ar nejauši ģenerētiem datiem. Vispirms mēs radījām 1154 izdomātus "cilvēkus" un pēc nejaušības principa piešķīrām tiem gan testa rezultātu, gan pašvērtējumu salīdzinājumā ar pārējiem.

Tad, gluži kā to izdarīja Danings un Krīgers, mēs šos "cilvēkus" sadalījām četrās grupās, balstoties uz testa rezultātiem. Tā kā arī pašvērtējums tika piešķirts pēc nejaušības principa skalā no 1 līdz 100, katrā no kvartilēm mediāna bija ap 50. Pēc būtības zemāko rezultātu kvartilē esošie "cilvēki" vidēji pārspēs tikai 12,5% dalībnieku, bet uzskatīs sevi labāku par 50% no kopējā dalībnieku skaita. Tas pat bez īstu cilvēku iesaistes nozīmē, ka zemākajā kvartilē esošie savus rezultātus pārvērtē par 37,5 procentpunktiem.

Lai pierādītu, ka arī visnekompetentākie paši savas spējas novērtē visai adekvāti, bija nepieciešama cita pieeja. Mans kolēģis Eds Nuhfers ar savu komandu studentiem lūdza aizpildīt 25 jautājumu zinātnes pratības testu. Pēc katra jautājuma studenti sevi novērtēja ar kādu no trim variantiem – atbildēju pareizi; neesmu drošs, ka atbildēju pareizi; nav ne jausmas (principā atbildēts "uz dullo").

Nufhera piegājiens pierādīja, ka arī mazāk zinošie studenti savas spējas novērtēja visnotaļ labi. Šajā pētījumā no studentiem, kuri pēc rezultātiem tika iedalīti zemākajā kvartilē, tikai 16,5% būtiski pārvērtēja savas spējas. Un izrādās, ka 3,9% savas spējas novērtēja švakāk, nekā izrādījās patiesībā. Tas nozīmē, ka aptuveni 80% no studentiem ar visvājākajiem rezultātiem testā visnotaļ labi novērtē savas spējas. Šie rezultāti ir pretēji Daninga-Krīgera efekta virzītajai idejai, ka visnekompetentākie cilvēki regulāri pārvērtē savas spējas.

Daninga-Krīgera efekts mūsdienās

Daninga un Krīgera oriģinālais pētījums sākas ar citātu: "Nekompetences viena no pamatīpašībām ir tā, ka nekompetentā persona nav spējīga apzināties savu nekompetenci." Šī ideja ir iesakņojusies gan zinātniskajā literatūrā, gan populārajā kultūrā. Taču mans un kolēģu darbs liecina, ka realitātē visnotaļ maz ir tādu cilvēku, kas vienlaikus ir patiesi nekompetenti un to arī neapjauš.

Saskaņā ar manas komandas darbu, tas arī ir viss, ko Danings un Krīgers pierādīja. Realitātē cilvēkiem ir visai labas spējas novērtēt pašiem savas zināšanas un kompetenci. Apgalvot pretējo nozīmētu nepatiesi uzskatīt, ka vairums pasaules iedzīvotāju ir bezcerīgi nekompetenti un to nezina.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Ēriks Geizs (Eric C. Gaze), matemātikas profesors un lektors Boudina koledžā (Bowdoin College).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!