Nosargāt izglītības kvalitāti attālināto studiju laikā. Saruna ar RSU asociēto profesori Jansoni-Ratiniku
Foto: Publicitātes foto

Izglītības procesa rezultāts ir kompetence – zināšanas, prasmes un attieksmes, tāpēc pedagoģijai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Taču kā sekmīgi nodrošināt izglītības procesu laikā, kad vairums lekciju un semināru jāorganizē attālināti, jo īpaši tādās nozarēs, kur kritiski svarīgas ir praktiskas nodarbības un prasmju apguve? Par augstākās izglītības izaicinājumiem gadā, kas pagāja "Zoom" lekciju zīmē, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vadošā pētniece un Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kāda bija docētāju attieksme pret izglītību tiešsaistē? Vai visi bija tam gatavi un cik grūti bija adaptēties? Un kā reaģēja studenti? Cik ātri visi pielāgojas tiešsaistes videi un kam bija visgrūtāk?

Skaudrā Covid-19 situācija bagātīgi atainota fotogrāfijās, skicēs, video formātā un anekdotiski aprakstīta, kas faktiski radījusi jaunu karikatūru subkultūru. Tajās redzam, ka sarežģītības pietiek visiem – docētājiem, studentiem, ģimenēm, uzņēmumiem, par veselības aprūpi nerunājot u.c. Šķiet neiespējami vilkt objektīvu grūtību samēru. Saprotams, ka šai situācijai pilnīgi gatavs nevarēja būt neviens. Likumsakarīgas priekšrocības bija tām augstākās izglītības institūcijām (AII), kuras jau iepriekš daļu satura īstenojušas tālmācībā, kurām jau pandēmijas startā bija kvalitatīvs un pietiekami jaudīgs IT infrastruktūras nodrošinājums un pats galvenais – docētājiem un studentiem bijusi pieredze studiju procesā izmantot tehnoloģijas.

Visiem pielāgojamu adaptēšanās laika rāmi, protams, nav iespējams piemērot, tomēr universitātēs veiktie pētījumi liecina, ka pirmie trīs mēneši bijuši vissmagākie. Konkrētās krīzes pārmaiņu vadībā izšķiramas galvenās darbības zonas: tehniskais nodrošinājums, digitāli pedagoģiskā kompetence, komunikācija, organizatoriski praktiskā vadība. Savukārt galvenie procesa raksturvārdi ir skaidrība, konsekvence, dinamiska pielāgošanās un atbalsts dažādos līmeņos.

Kur bija visvairāk problēmu – tehniskā vai pedagoģiskā līmenī – un kā tās tika risinātas? Kā izmainījās materiāla pasniegšanas metodes?

Izglītības procesa rezultāts ir kompetence – zināšanas, prasmes un attieksmes, tāpēc pedagoģijai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Skatoties plašākā kontekstā, tehniskais nodrošinājums studiju procesa īstenošanai attālināti ir bāze, lai vispār docētājiem un studentiem būtu rīki, kurus izmantot saziņai, studiju materiālu izstrādei, izvietošanai un lietošanai. Pamata nepieciešamība sinhronam un asinhronam mācību procesam ir stabils galvenais saziņas kanāls ("Zoom", "MS Teams", "Cisco WebEx" u.c.), kurā docētājiem komunicēt ar studentiem.

Secīgi nākamā vajadzība ir atbilstoša e-studiju vide – digitāla platforma, kurā docētājs izvieto studiju kursa materiālus, veido mācību uzdevumus, arī sazinās ar studentiem un var pārlūkot katra studenta aktivitātes un izaugsmi studiju rezultātu apguvē. Atšķirīgo AII tehnisko nodrošinājumu apliecināja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieku komandā Valsts pētījuma programmas (VPP) darba grupā "Izglītības sistēmas transformācija: Covid-19 krīzes sekas un iespējamie risinājumi" no 2020. gada augusta līdz decembrim veiktais pētījums. Gan digitālās infrastruktūras esamība, gan tās jauda universitātēs atšķīrās, kas, protams, ietekmē arī studiju procesa elastības iespējas. Universitātes atbilstoši pieejamajiem resursiem mēģinājušas tūlītēji rast risinājumus un sniegt nepieciešamo atbalstu saviem docētājiem un studentiem. Tomēr sevišķi sākumposmā docētāji un studenti ieguldījuši arī paši savus līdzekļus tehnoloģiju un programmatūras iegādē, lai pilnvērtīgi varētu iekļauties attālinātajās studijās.

Vislielākās pūles šajā laikā prasījusi tieši digitālās kompetences pilnveide, primāri docētāju, taču noteikti arī studentu. Jau VPP sākumā nonācām pie secinājuma, ka šajā kontekstā nedrīkstam runāt par abstraktu digitālo kompetenci, kura nepieciešama jebkuram iedzīvotajam. Tā jāieliek mācīšanās un mācīšanas kontekstā, kurā nepieciešamas specifiskas zināšanas un prasmes.

Atsaucoties VPP primārajam uzdevumam – apzināt Latvijas AII docētāju kompetenci īstenot studiju procesu attālinātā formā un tās pilnveidei nepieciešamo – esam to definējuši kā docētāja pedagoģiski digitālo kompetenci. Tas nozīmē to, ka docētājs pārliecināti var pielietot zināšanas un prasmes, lai plānotu studiju procesu, izstrādātu studiju saturu un vadītu mācīšanās un mācīšanas procesu dažādās pieejās un veidos. Ne tikai VPP pētījuma rezultāti, bet arī citās pasaules valstīs veiktā izpēte rāda to, ka docētāju profesionālā pilnveide augstskolās tiek nodrošināta atšķirīgi – ir AII, kurās docētājiem tiek regulāri piedāvātas pilnvērtīgas mācības, ir augstskolas, kuru resursi ir pieticīgāki, tāpēc mācībspēkiem tālākizglītība tiek piedāvāta tad, kad ir projektos pieejami līdzekļi.

Docētājiem bija jāpaveic ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – zibenīgi jāpārorientējas domāšanā un darbības veidā. Ievērojama daļa jau līdz šim studiju procesā integrējuši dažādas tehnoloģijas, taču pilnībā tehnoloģijās balstītu studiju procesu pieredzējis retais. Ilgāku laiku augstākās izglītības pasaulē runāts par kombinēto mācīšanos, kas tagad spilgti piedzīvota ikdienā. Tās ir studijas, kurās mācīšanās aktivitātes notiek gan sinhronā laikā, piemēram, nodarbībās "Zoom" platformā sazinoties docētājam ar studentiem, gan asinhroni – katram savā laikā un vietā pildot docētāja izveidotos uzdevumus un iesniedzot tos e-studiju vidē. Laikā, kad studiju procesa norises ierobežojumi vēl bija diferencēti, augstskolas, atbalstot studentus, centās studiju kursus īstenot hibrīdā formātā – kurā daļa studentu atrodas auditorijā klātienē, bet daļa pieslēdzas virtuāli katrs no savas vietas, arī citas valsts. Docētājam šāda pedagoģiskā procesa organizēšana ir ļoti izaicinoša, jo jāraugās, lai visiem būtu vienlīdzīga iespēja sekot līdzi, iesaistīties un pilnvērtīgi apgūt jauno.

Lielu darba daļu veido virtuāli īstenojama studiju kursa materiālu izstrāde, kas nav vis esošo materiālu ieskenēšana, bet faktiski tā pilnīga pārstrāde un jauna satura radīšana, kas būtu piemērota tam, lai students to varētu uztvert digitāli un piedevām izmantot patstāvīgam darbam. VPP aptauja liecina, ka 69% Latvijas AII docētāju studiju materiālus biežāk veido paši un savukārt tikai 26% mācību vajadzībām akadēmiski godīgi pielāgo citu autoru veidotus materiālus. Jāsaprot, ka tas kā studiju process bijis plānots klātienē, nav vienkārši pārceļams uz attālinātu formātu.

Kā izmainījās izglītības kvalitāte un kas konkrēti bija izdarīts kvalitātes uzlabošanai tiešsaistes vidē?

Lai kā mēs cildinātu digitalizāciju un tehnoloģiju sniegtās iespējas, mācīšanās ir sociāls process, jo pati personība ir radīta socializācijai, un kontakti ir tie, kas mūs attīsta. Tas nozīmē, ka studiju procesā ir vajadzīga klātiene. Daudz plašākas diskusijas aptver proporciju un klātienes/attālināto studiju kombināciju. Vai visam nepieciešama klātiene, vai fiziskā klātbūtne a priori ir labākais veids, kā apgūt zināšanas un prasmes? Jebkurš augstskolas docētājs zina, ka gan studentiem un docētājam klātesot, mācīšanās var notikt pasīvi un mazrezultatīvi, gan mācīšanās procesa dalībniekiem atrodoties tiešsaistē, zinību apguve var nesniegt plānoto. Tas nozīmē, ka robežjautājums nav izvēle "starp", bet gan kompetence savienot dažādu formātu sniegtās iespējas.

Aizvadītais un joprojām aktuālais laiks nav bijis viendabīgs, tāpēc spriedums – īkšķis augšup vai lejup – būtu kategorisks un nekorekts. Studiju procesa izaicinājumu svaru kausā atrodas: turbo pielāgošanās bez iespējas plānot un sagatavoties; nenoteiktība, neziņa, stress; tehniskā ekipējuma neatbilstība/deficīts; liegums prasmes apgūt klātienes praksē; studentu pašvadītas mācīšanās paraduma trūkums; docētāju pedagoģiski digitālās kompetences līmenis; attālināta studiju procesa dizainēšanas pieredzes neesamība. Savukārt jaunatklājumu un izaugsmes kausu pilda: radoši meklējumi un atklājumi, kā lietas darīt citādi; studentu patstāvības, atbildības un iesaistes stiprināšana; docētāja kompetences izaugsme – virtuālās auditorijas iesaistes veicināšanā, tehnoloģiju pārvaldībā, aktivitāšu modificēšanā, jauna kvalitatīva digitālā satura radīšanā, studentu mācīšanās datu analīzē, docētāja un studenta iesaistes apjoma pārvērtēšanā.

Kā attālinātā vide ietekmēja materiāla un informācijas uztveri? Kā tā ietekmējusi komunikāciju starp mācībspēku un studentiem?

Šajā laikā pasaules izglītības zinātņu pētījuma priekšmets ir t.s. ekrānmācīšanās, kas ar jaunu spēku aktualizējusi pedagoģiskos pētījumus šādā tiešsaistes, kombinētā studiju procesā. Viens no ieguvumiem, ko VPP datos atklāj arī Latvijas augstskolu docētāji, ir translokalitāte, kas padara laiku un vietu daudz elastīgāku. Gan starptautiskie pētījumi, gan mūsu iegūtie dati apliecina, ka docētāji pozitīvi vērtē arī informācijas un komunikācijas aprites efektivitāti, studiju procesa dažādošanas iespējas, procesa un rezultāta efektivitāti, kā arī resursu ekonomiju. Literatūras studijas un intervijas ar docētājiem gan akcentē, ka ar secinājumiem par resursu ekonomiju jābūt ļoti uzmanīgiem. Šāda tehnoloģiju bagātināta (studiju process, kurā tehnoloģijas izmanto, lai dažādotu un veicinātu studējošo mācīšanās pieredzi, pilnveidotu digitālo kompetenci un apgūtu nozarē specifiskās kompetences) mācīšanās pieeja, vai pilnībā attālinātas studijas prasa lielu resursu ieguldījumu. Daudzos pētījumos par tālmācību un tiešsaistes mācīšanos tiek izgaismots riskants stereotips, ka attālinātas studijas ir lētākas. Svarīgi saprast, ka ir jāiegulda milzīgs darbs un laiks kvalitatīva satura radīšanā, tā dizainēšanā (jēdziens ietver ne tikai vizuālo izskatu, bet arī izvietojumu, pēctecību, pārskatīšanas ērtumu, interakciju u.tml.). Lai docētājs spētu to paveikt, viņam nepieciešamas nopietnas pedagoģiski digitālās prasmes.

No vienas puses studenti šajā laikā bijuši saprotoši un atsaucīgi, taču likumsakarīgi viņi ir arī prasīgi. Studiju kursa e-studiju videi jābūt piepildītai ar noderīgu saturu, pārdomāti sakārtotai, visām prasībām aprakstītām. Docētāja uzdevums ir ikvienu materiālu un aktivitāti orientēt uz studiju kursa mērķa un studiju rezultātu sasniegšanu.

Tas, ko redzam kontaktstundās – docētāja prezentācijas, stāstījums, attēli, shēmas, interaktīvi testi – ir tikai aisberga kore. Lai izstrādātu kvalitatīvu testu ar apjomīgu jautājumu banku, kas trenē ne tikai studenta faktoloģisko mehānisko atmiņu, bet rosina analizēt, risināt problēmas un zināšanas pielietot kontekstā, docētājam jāiegulda mēnešiem ilgs darbs.

Vizuāli pievilcīga, saturiski uzrunājoša prezentācija veidojama daudzas stundas. Katrs materiāls, kuru students skata vienā eksemplārā, atlasīts starp daudziem. Veidojot digitālu saturu, docētājam pirmkārt tehniski jāprot tas radīt, otrkārt jādomā par studenta mācīšanās pieredzi – kā viņš to atvērs, ko ar to darīs, cik tas būs ērti uztverams u.tml. Pētījumi vēlamo kombinēto studiju proporciju atspoguļo attiecībā 70% pret 30%, kurā lielākā daļa tiek īstenota ar tehnoloģiju starpniecību, savukārt mazākā daļa klātienē, kas, protams, praksē katrā nozarē pielāgojams atbilstošo specifikai.

Sadarbības veida maiņa šajā laikposmā noteikti ietekmējusi arī docētāja uz studenta saziņu. Kopumā pētījumi liecina, ka komunikācijas apjoms ir trīskāršojies. Tam ir vairāki iemesli: nepārtrauktā valstiski centralizēto noteikumu maiņa, kas atkal un atkal liek pārkārtot darba formātu; saziņas rīku, darba platformu iepazīšana, testēšana un pielāgošana; pedagoģiskās komunikācijas principu un pieejas meklējumi. Šeit akcentējams apvērstās mācīšanās ("flipped learning") modelis, kas tiek izmantots arvien vairāk un stabilāk. Tā pamatideja ir iepriekšējā sagatavošanās – docētājs izstrādājis studentiem patstāvīgā darba uzdevumus, kurus viņi veic, pirms docētājs ar studentiem tiekas nodarbībā. Virtuālajā klātienē docētājs nevis izklāsta teorētisko saturu, bet diskutē ar studentiem par neskaidro un sniedz papildinformāciju. Šādi virtuālās klātienes laikam ir lielāka pievienotā vērtība, un aktīvākais mācīšanās procesā ir nevis docētājs, bet pats students. Docētājs sniedz studentam atgriezenisko saiti, lai viņš pats varētu izvērtēt savu progresu un patstāvīgi turpināt mācīšanos.

Kādu sfēru attālinātā izglītība ietekmēja visvairāk – eksaktās vai humanitāras zinātnes. Ar ko tas ir saistīts?

Visgrūtāk bijis rast risinājumus praktisko prasmju apguvei dažādās zinātņu nozarēs, kurās studiju rezultātu sasniegšanai nepieciešams trenēt konkrētas manipulācijas, satikt un pieskarties cilvēkiem, arī sadarboties komandā klātienē. Docētāji radījuši neskaitāmus teju fenomenālus risinājumus veselības aprūpē, ķīmijā, ģeogrāfijā, fizikā, arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs, taču pilnīga klātienes aizvietošana ar attālinātiem risinājumiem rada izglītības kvalitātes riskus. Augstskolas tiecas savas studiju programmas veidot arvien praktiskākas, lai studentam būtu iespēja gūt dažādas pieredzes tādējādi vingrinoties savās zināšanās un prasmēs, lai iespējami pilnīgi sagatavotos darbam izvēlētajā profesionālajā jomā. Taču, kā iepriekš teicu, lielais tehnoloģiju īpatsvars atklājis arī daudzus efektīvus papildinājumus, kurus līdz šim esam izmantojuši krietni mazāk.

Vai attālināta izglītība ietekmējusi studentu sekmes?

Neskatoties uz visiem iepriekš uzskaitītajiem objektīvajiem šķēršļiem, docētāja pienākums palicis nemainīgs – nodrošināt studiju rezultātu apguvi pietiekamā līmenī.

Sekmes nav abstrakts matemātisks lielums, bet gan katra studenta progresa spogulis. Šobrīd nav iespējams izdarīt objektīvu diagnostisku secinājumu, taču, raugoties gan uz RSU veikto studiju procesa izpēti, gan iepazīstoties ar daudzās pasaules universitātēs veiktajiem sekmības pētījumiem, kopumā var teikt, ka masveida sekmības kritums nav novērojams.

Jāņem vērā arī tas, ka izliktais vērtējums vēl pats par sevi nav viennozīmīgs studiju procesa kvalitātes rādītājs. Studenta patiesais ieguvums ir atkarīgs gan no docētāja meistarības, gan paša studenta vēlmes un gatavības intelektuāli piepūlēties un ieguldīt darbu, lai attīstītu savu prasmi mācīties.

Kas konkrēti bija izdarīts no valsts un izglītības iestāžu puses, lai atvieglotu tiešsaistes izglītību gan mācībspēkam, gan studentiem? Kas vēl ir vajadzīgs un nav izdarīts?

Līdz šim paveikto un nākotnes attīstību VPP rezultātu apkopojumā esam iedalījuši trijos griezumos: indivīda, augstākās izglītības institūcijas un valsts līmenī. Tos iespējams rezumēt šādās galvenajās sadaļās: pamata un augstākā līmeņa IT infrastruktūras nodrošināšana augstskolās; augstskolu saimes pedagoģiski digitālās kompetences celšana un izglītības politikas ietvara sakārtošana. Adekvātu tehnisko risinājumu esamība, pielāgošana un uzturēšana nodrošina stabilu studiju procesa pamatu. Savukārt šo risinājuma izmantošanas priekšnosacījums ir augstskolas vadības, docētāju, studentu un atbalsta personāla pedagoģiski digitālā kompetence, kas ļauj ne tikai izprast tehnoloģiju lomu izglītībā pēc būtības, bet arī praktiski radīt un īstenot tādas studiju programmas un kursus, kuros nodrošināta studenta kompetences pilnveidei iespējami labākā vide, resursi un mācīšanās pieredze. Izglītības kvalitātes tapšanai nepieciešams augstākās izglītības nozares pārstāvju darba ieguldījums un vērienīgs finanšu, tehnoloģiju resursu atbalsts, kā arī pārdomāts, nozares praksei atbilstīgs reizē pamatlietas definējošs un elastību pieļaujošs normatīvas ietvars.

Vai visi ir apmierināti un kādas ir visbiežākās sūdzības no pasniedzēju un studentu puses?

Šeit drīzāk būtu tiesājams neizšķirts rezultāts un fiksējamas pieredzes mācības. Arī "pirmskovida" pasaulē neiztrūkstoši katrā AII bijušas uzslavas un sūdzības. Jā, nenoliedzami esam saskārušies ar pretenzijām gan no studentiem, gan docētājiem. Atkal jāraugās uz to iemesliem. Ir bijuši docētāji, kuri godīgi pateikuši, ka tik straujai formāta maiņai viņi nav gatavi un pieņēmuši lēmumu aiziet. Lielākā daļa docētāju uzrotījuši piedurknes un ķērušies pie darba – mācījušies, lūguši atbalstu, mēģinājuši, kļūdījušies, guvuši gandarījumu par to, ka izdevies. Arī studentu pieredzes ceļš ir bijis dažāds – daži pateikuši attālinātajām studijām "nē", tomēr pārsvars ir pielāgojies un attīstījis jaunus mācīšanās paradumus, saprotot, ka pašam studentam jāiegulda lielāks darbs, lai docētājs nevis centos paveikt mācīšanos studenta vietā, bet pildītu atbalstītāja, veicinātāja un ceļveža lomu. Abas puses ilgojas satikšanās, taču turpina mācīties un pielāgoties, labi saprotot, ka būšana attālināti ir sabiedrībai šobrīd kopīgi veicamais darbs, lai situāciju vērstu par labu.

Kvalitatīva izglītība iegūstama tikai docētāja un studenta partnerībā, tāpēc būtu jāraugās, lai docētāju un studentu vajadzības, un vēlmes būtu līdzsvarā, kas bruģēs ceļu abpusējai izpratnei un veiksmīgai sadarbībai.

Kā visi tiek galā ar tiešsaistes izglītības psiholoģiskām problēmām? Vai cilvēkiem nezūd motivācija pasniegt/mācīties?

Šeit atkal vietā būs šodienas raksturvārds – "Zoom nogurums" ("Zoom fatigue"). Mēs katrs ikdienā atrodamies triju stresoru krustugunīs: fiziskā – epidemioloģiskā, sociālekonomiskā un profesionālā. Neapšaubāmi tas mūs ietekmē arī psiholoģiski.

Organizējot docētāju tālākizglītību RSU Pedagoģiskās izaugsmes centrā un piedāvājot arī citām augstskolām mācības docētājiem, esam saskārušies ar to, ka uzmundrinājums, pieredzes apmaiņas stāsti un savstarpējais atbalsts ir izšķiroši svarīgs. Kopīgi ar citiem pētniekiem šobrīd veidojam arī atbalsta materiālu pašpalīdzībai un pašvadībai, kas lieti noderēs cilvēkiem ikdienā. Nevienlīdzības izraisītu trauksmi radījusi ne vien atšķirīgā piekļuve tehnoloģijām un prasmes tās pārvaldīt, bet arī laika un telpas izplūšana. Studiju process notiek ārpus universitātes, pamatā mājas vidē, kurā katram docētājam un studentam ir ļoti atšķirīga situācija, kas var veicināt produktīvu mācīšanos, bet var arī padarīt to gandrīz neiespējamu. Laika plānojumā un ikdienas organizācijā mēs vairs nevaram būt tik patstāvīgi un neatkarīgi, kas, protams, ietekmē katra pacietības, savaldības, motivācijas mēru. Par psiholoģisko atbalstu, kas ir vienlīdz būtisks ar tehnisko un pedagoģisko, ir kopīgi jādomā ļoti.

Kas ir izmainījies izglītības sfērā visvairāk un kas vairs neatgriezīsies? Ko paņems no gūtās pieredzes nākotnē?

Mēs bieži dzirdam, ka pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk. Neņemšos principiāli tam piekrist vai atspēkot. Ja paraugāmies pasaules vēsturē, tad notikumi neapšaubāmi liecina, ka smagi satricinājumi paliekoši ilgā termiņā ietekmējuši atjaunošanos un turpmākās attīstības ceļu. Taču pieredze liecina arī par to, ka cilvēkiem un sabiedrībām ir jaudīga spēja rehabilitēties un pat uzlabot bijušo kvalitāti. Neskatoties uz Latvijā un citviet veiktajiem pētījumiem, domāju, ka visas sekas vēl neesam apzinājuši un tās analizēsim vēl ilgi. Noteikti būs izkopti paradumi, kurus vēlēsimies turpināt, tikpat droši būs arī tādi, no kuriem atteiksimies tiklīdz tas būs iespējams.

Kādas sekas tiešsaistes izglītībai būs nākotnē, vai tā ietekmēs cilvēku profesionalitāti? Kā izglītības iestādes un valsts novērsis tiešsaistes izglītības negatīvas sekas un ko tieši plānots darīt šajā ziņā? Vai pastāv kaut kādi plāni izmantot pašreizēju situāciju, lai nākotnē daļu priekšmetu turpinātu pasniegt attālināti? Vai tās neveicinās cilvēku noslāņošanos – bagātie gūs zināšanas klātienē, bet trūcīgie attālināti?

Krīzes kā iespējas uzlūkošana pārsātinājusi šī gada laikā izplatīto komunikācijas saturu un teju jau apnicīgi folklorizējusies gan mutvārdos, gan mediju virsrakstos. Tomēr attieksmes polarizācija nav noliedzama. Vieni izglītības nozares pārstāvji tiecas vairāk saskatīt šajā situācijā attīstības potenciālu, kamēr citi nebeidz uzskaitīt sarežģījumus un zaudējumus. Pētījumi liecina, ka docētāju, un, jāatzīst, arī studentu domāšanā un darbībā izšķiramas divas pieejas. Viena liek vairāk iekapsulēties un pārlaist attālināto laiku klātienes atgriešanās gaidās. Savukārt otra tiecas strauji pielāgoties un gūt vērtīgas mācības no aktuālās situācijas.

Ikvienam ir izprotams tas, ka 2020. gada izglītības realitātei nav piešķirama tikai plus vai mīnus zīme, tomēr, nesaskatot šajā piespiedu situācijā nekādas izaugsmes iespējas, ieliekam sevi domāšanas slazdā, kurā attīstība tiek bloķēta.

Skaidrs ir tikai tas, ka vienas patiesības nav. Visticamāk, patiesākus Covid-19 laika mērījumus ne tikai izglītībā, bet arī citās nozarēs, varēsim veikt ilgākā termiņā, cerams, uz to atskatoties pagātnes formā.

Izaicinājumi un krīzes var šķelt, bet tajās ir arī savs vienotības un sadarbības magnēts. Ar milzīgu gandarījumu atskatos uz to, kā universitātes dalījušās pieredzē, docētāji savstarpēji apmainījušies ar padomiem un materiāliem. Situācija spilgti parādījusi, ka kolektīvi uzkrājamā pieredze, zināšanas, prasmes, risinājumu scenāriji ir glābšanas riņķis krīzes situācijā un reizē balstpunkts attīstībai nākotnē. Mana pieredze neļauj atminēties otru tādu situāciju, kurā mācīšanās jomā tīmeklis pēkšņi būtu pārpludināts vebināriem, konferencēm, lekcijām, podkāstiem. Viss darīts ar mērķi izprast jauno izglītības situāciju, mazināt izaicinājumus un izmantot pozitīvo, kas tajā rodams.

Šobrīd cits veiksmīgāk, cits mazāk, tomēr esam adaptējušies situācijai, tāpēc intensīvi domājam, ko un kā darīt rīt. Valstiski tiek definēti jēdzieni, ko saprotam ar attālinātām, ko ar kombinētām mācībām, kāds praksē varētu izskatīties tehnoloģiju bagātināts studiju process. Tiek spriests, kāda dažādās studiju programmās un to līmeņos ir iespējamā proporcija tiešsaistes un klātienes studijām. Augstākās izglītības darba kārtībā ir nepieciešamo prasmju apguve absolventu konkurētspējas veicināšanai.

Universitātes šobrīd, veidojot savas stratēģijas, liek pastiprinātu uzsvaru uz digitalizācijas attīstību, kas sasaucas arī ar kopējiem Eiropas izaugsmes uzstādījumiem. Skaidri saprotam, ka virzība uz mērķtiecīgāku un straujāku digitalizāciju sektoram pavērs plašākas iespējas, tomēr saglabājam kritisko domāšanu, lai "digimode" neaizēnotu citu tikpat būtisku lietu eksistenci un attīstības vajadzības. VPP pētījumā aptaujātie docētāji gandrīz vienbalsīgi uzsvēru, ka izglītības un tehnoloģiju sinerģijā jāraugās, lai mērķtiecība vienmēr ietu pa priekšu straujumam.

--

Valsts pētījumu programma "Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē". Darba grupa "Izglītības sistēmas transformācija: Covid-19 krīzes sekas un iespējamie risinājumi".

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.

Tags

Izglītība Rīgas Stradiņa universitāte
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form