Foto: LETA

29. aprīlī portālā "Delfi" publicēts LVMI "Silava" zinātniskās asistentes Daigas Zutes raksts "Vai tiešām veci meži piesaista vairāk oglekli? Jaunākās pasaules un Latvijas atziņas". Pieļauju, ka lasītājam, kurš līdz šim nav interesējies par oglekļa piesaisti mežā, nepamanīts palika pats būtiskākais – veci meži patiešām turpina piesaistīt oglekli. Šo atziņu vajadzētu paturēt prātā ikvienam, arī tiem, kam oglekļa piesaistes jautājums īpaši nerūp, jo tā cieši saistīta ar Latvijas mežu apsaimniekošanas politiku un saistīto retoriku.

Mežizstrādes apjomi Latvijā arvien kāpj – iepriekšējā desmitgadē izcirstās koksnes apjoms bija par 11% lielāks nekā 2001.–2010. gadā (Valsts meža dienesta dati) un vairāk nekā divkārt pārsniedza mežizstrādes apjomu 1981.–1990. gadā (Saliņš, 1999). Tādēļ tiek noplicināta dabas daudzveidība (European Environment Agency 2019) un samazinās oglekļa piesaiste mežā (LVĢMC 2010).

Jautājumam par klimata pārmaiņām kļūstot arvien aktuālākam, īpatnējā kārtā tas kļuva par vienu no argumentiem, lai vēl rosinātu vēl vairāk kāpināt mežizstrādes apjomus Latvijas mežos. Tas saistīts ar D. Zutes minēto, ka "ilgu laiku tika pieņemts, ka vecos mežos oglekļa bilance stabilizējas (..) un papildu CO2 piesaiste nav paredzama", t.i., oglekļa piesaistes veicināšanai tika aicināts izcirst vecos mežus, aizstājot tos ar jauniem. Turklāt arī LVMI "Silava" šādu nostāju popularizēja (Jansons 2010, Lazdiņš, Jansons 2011) vēl tad, kad zinātniskajā literatūrā jau bija uzkrājies pietiekams apjoms pierādījumu šīs tēzes aplamībai (t.sk., Luyssaert et al. 2008).

Foto: LETA
Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, Dr. biol. Viesturs Ķerus

Zinātne patiesi nestāv uz vietas, un visu cieņu LVMI "Silava" par sekošanu jaunākajām atziņām. Tajā pašā laikā mazliet pārsteidz autores selektīvā pieeja tām. Uzsverot dāņu zinātnieku kritiku par iepriekš veiktajiem aprēķiniem par oglekļa piesaisti vecos mežos (Gundersen et al. 2021), D. Zute, šķiet, nepamana, ka turpat līdzās publicēts oriģinālā raksta autoru komentārs, kurā norādīts uz būtiskiem trūkumiem dāņu zinātnieku aprēķinos un argumentācijā (Luyssaert et al. 2021).

Vecais teiciens, ka "par to vēl zinātnieki strīdas", pilnā mērā attiecas uz oglekļa piesaisti mežā, jo šī piesaiste atkarīga no ļoti dažādiem, t.sk., lokāliem faktoriem, un daudz vēl būtu nepieciešams izpētīt.

Taču arī iepriekš minētajā gadījumā strīds nav par to, vai veci meži turpina piesaistīt oglekli, bet gan – cik daudz oglekļa tie piesaista. Kā jau to norāda D. Zute, arī LVMI "Silava" pētījumi apliecina, ka vecos mežos oglekļa piesaiste arvien turpinās.

Svarīgi neaizmirst arī to, ka Lijsārs un Gundersens diskutē par mežiem, kas pārsnieguši 200 gadu vecumu. Šāda vecuma meži maz pētīti ne tikai D. Zutes norādīto iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka tādu vienkārši atlicis ārkārtīgi maz. Latvijā 200 gadu vecumu pārsnieguši meži veido vien 0,1% no kopējās mežu platības (tajā neieskaitot neatjaunotus izcirtumus) (Valsts meža dienesta dati). Savukārt par "pāraugušām audzēm", kas nereti tiek piesaukti, lai attaisnotu mežizstrādes apjomu kāpināšanu, tiek saukti meži jau 41–141 gada vecumā (atkarībā no valdošās koku sugas).

Veci meži ne tikai turpina piesaistīt oglekli, bet jau ir uzkrājuši lielu oglekļa apjomu, kas, tos nocērtot, tiktu palaists atmosfērā, un šo emisiju kompensēšanai būtu nepieciešami daudzi gadu desmiti vai vairāki gadsimti. Turklāt veci meži ir ārkārtīgi nozīmīgi dabas daudzveidības saglabāšanai. Šo iemeslu dēļ vecie meži ir īpaši saudzējami, nevis izmantojami kā arguments, lai vēl vairāk kāpinātu jau tā pārmērīgos mežizstrādes apjomus Latvijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!