Ozona slāni izdevās glābt. Nu tas atkal ir apdraudēts

Pateicoties līdz šim veiksmīgākajam klimata nolīgumam pasaulē – 80. gados tapušajam Monreālas protokolam, pasaule paglābās no īstas postažas. ANO vēsturē pirmais universāli ratificētais līgums paredzēja strauji pārtraukt ozona slāni noārdošu vielu izmantošanu. Un tas tiešām nostrādāja – nesenā ziņojumā vēstīts, ka tas reģenerējas un, šādi turpinot, līdz gadsimta vidum atjaunotos līmenī, kāds bija 1980. gadā. Tā ir liela klimata politikas uzvara, taču nu ozona slānim parādījušies jauns apdraudējums – kosmosa industrija un arvien pieaugošais raķešu startu skaits. To radītās emisijas šobrīd faktiski netiek regulētas.

Izglābāmies no katastrofas

Šķiet, šī brīža sašķeltajā pasaulē tāda mēroga vienošanos panākt būtu par kārtu sarežģītāk. Atceramies, ar kādām pūlēm nāca Parīzes nolīgums, no kura ASV Donalda Trampa vadībā pat uz brīdi izstājās. Tāpēc gandrīz vai neticami, ka līdz šim veiksmīgākais klimata līgums – Monreālas protokols – tapis laikā, kad pasaulē vēl eksistēja PSRS, – tiesa, tobrīd jau tas bija milzis uz māla kājām. Montreālas protokola rezultātā no aprites pamazām izņemti hlorfluoroglekļi (CFC) un hlorfluorogļūdeņražu (HCFC), un 2010. gadā CFC ražošana globāli aizliegta pavisam. Tiesa, vēl desmitgadi vēlāk atmosfērā nonāca šie savienojumi, galvenokārt no Ķīnas.

Tas, ko spēj laicīgi pieņemtas klimata vienošanās, kas paliek ne tikai "uz papīra", bet tiek īstenotas, nu redzams praksē. Prognozes liecina, ka bēdīgi slavenais caurums ozona slānī virs Antarktīdas būs "aizvilcies ciet" līdz 2066. gadam, bet virs Arktikas jau līdz 2045. gadam.