Padomju kosmosa programmas lepnums, kas lidoja tikai vienreiz,

Nupat ar veiksmīgu "SpaceX" pilotējamā lidojuma startu ASV atkal atgriezās spēlē kā patiesi pilnvērtīga kosmosa izpētes lielvalsts, jo pēc deviņu gadu pārtraukuma atkal var nogādāt cilvēkus kosmosā no savas teritorijas ar Savienotajās Valstīs būvētu raķeti un kapsulu. Tādas iespējas amerikāņiem nebija kopš ikoniskās, bet superdārgās un divu traģisku katastrofu iedragātās šatlu jeb kosmoplānu programmas, kas pēc 30 notikumiem bagātiem gadiem noslēdzās 2011. gadā. Taču nedz politiskie līderi, nedz attiecīgi arī izlūkdienesti un inženieri nesnauda arī okeāna otrā malā – savs šatls, turklāt pēc skata aizdomīgi līdzīgs ASV, bija arī Padomju Savienībai. Izskan pat viedokļi, ka tehnoloģiski pārāks, bet to uzzināt praksē nebija lemts, jo padomju kosmosa programmas lepnums orbītā pabija tikai vienu reizi. Tad sabruka PSRS – un līdz ar to arī "Buran" programma.

Kosmisko bumbvedēju flote? Ne gluži

Amerikāņi pie šatlu programmas pavisam oficiāli sāka strādāt, kad cilvēki pēdējo reizi spēra kāju uz Mēness. "Apollo" programmas pēdējais lidojums – "Apollo 17" –, kas uz Zemes dabisko pavadoni aizveda un mājup atgādāja Jūdžinu Sernanu, Ronaldu Evansu un Harisonu Šmitu, notika 1972. gada decembrī. Šatlu programma bija likumsakarīgs turpinājums trīs gadus iepriekš iecerētajai vīzijai par atkārtoti izmantojamiem kosmiskajiem lidaparātiem, kas praksē īstenojās 1981. gada aprīlī ar šatla "Columbia" startu. Šis ir viens no diviem šatliem, kam vēlāk bija lemts iet bojā, liesmās paraujot līdzi septiņu astronautu dzīvības. Pirms šatliem visi transporta veidi pilotējamos kosmiskajos lidojumos bija vienreiz izmantojami – gan raķetes, gan kapsulas –, tādējādi šatli bija patiesi revolucionārs jaunieviesums, kaut vēlāk izrādījās, ka daudz sarežģītāks un dārgāks, nekā cerēts.

Protams, futūristiskā paskata kosmoplāns nepalika bez ievērības arī otrpus dzelzs priekškaram. Šatli, kaut devās arī virknē klasificētu misiju un nogādāja orbītā kravu – izlūksatelītus – ASV militārajām vajadzībām, pārsvarā bija civila programma. Ja var ticēt šatlu misiju kopsavilkumam, slepena militārā krava bijusi septiņos lidojumos, daļēji slepena vienā, bet vēl dažos lidojumos vesta militārā krava, kas nebija noslepenota. Citos avotos minēts, ka slepena krava bijusi 11 šatlu lidojumos, turklāt ASV Nacionālais izlūkošanas birojs šatlu programmas pirmsākumos arī pieprasījis to dizainu izstrādāt pēc konkrētiem parametriem, piemēram, ar lielāku kravas nodalījumu, nekā NASA bija sākotnēji plānojusi, lai varētu orbītā nogādāt prāvos izlūksatelītus.

"NRO prasības bija tās, kas "dzina" šatla dizainu," vietne "Air & Space" citē vēsturnieku un savulaik gan ar ASV Gaisa spēkiem, gan Nacionālo izlūkošanas biroju saistīto Pārkeru Templu.
Pārējie lidojumi no kopumā 135 šatlu misijām bija civili, par ko liecina arī fakts, ka informācija par visu šatlu programmu bija visai viegli pieejama, un to izmantoja arī PSRS.

"NBC News" pētnieciskais žurnālists Roberts Vindrems pirms vairāk nekā 20 gadiem publicētajā rakstā "Kā Padomju Savienība nozaga šatlu" stāsta, ka 1976. gadā "padomju kosmosa programmai pavisam noteikti vajadzēja jaunus izaicinājumus". Šajā gadā ar zondes "Luna-24" lidojumu tika pielikts punkts PSRS Mēness izpētes programmai, krieviem tā arī nespējot atkārtot amerikāņu sasniegumu un nosēdināt cilvēku uz Mēness. Un tam īsti vairs nebija arī jēgas, jo tobrīd lielākā pievienotā vērtība īstā kosmosa sacīkšu garā bija "kurš kaut ko izdarīs pirmais". PSRS kosmosa sacīkstēs bija daudz uzvaru pirms tam, bet šoreiz, iespējams, vienā no zīmīgākajiem notikumiem, amerikāņi beidzot izrāvās priekšplānā. Arī padomju giganta – pilotētiem lidojumiem uz Mēnesi paredzētās raķetes N-1 – visi četri starti bija izgāšanās, viens pat pilna mēroga katastrofa, taču uzbūvētā infrastruktūra bija palikusi, un to vajadzēja likt lietā.