SARS-CoV-2 izraisītā pandēmija, iespējams, mainījusi sabiedrības – gan Latvijā, gan citās valstīs – attieksmi pret zinātni un akadēmisko ekspertīzi. Jaunā situācija, kas, visticamāk, turpināsies vēl vismaz gadu, pētniekiem rada gan iespējas, gan riskus. Ar Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociēto profesori, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošo pētnieci Signi Mežinsku LU izdevuma "Alma Mater" 2020. gada vasaras numurā sarunājas Māris Zanders.
Manuprāt, eksperti – vienalga, epidemiologi, mikrobiologi vai imunologi – ir nonākuši nedaudz divdomīgā situācijā. No vienas puses, nu viņi stāv sabiedrības priekšā blakus valstu vadītājiem. Latvijā, ASV, Lielbritānijā, uzskaitījumu var turpināt. Tas, protams, ceļ viņu prestižu. No otras puses, šādi viņi uzņemas daļēju atbildību par politisko lēmumu pieņemšanu.
Es skatījos vienā no Latvijas ziņu portāliem sarunu ar Ugu Dumpi, un sarunas laikā Dumpis uzsvēra, ka viņš nav tas, kurš pieņem lēmumus, viņš ir tas, kurš informē. Bija acīmredzami, ka šī jaunā loma – būt politisko lēmumu ietekmētājam – viņam ir ļoti sarežģīta.
Tās ir, ja tā var teikt, individuālas attiecības starp mani un ārstu. Savukārt, ja mēs runājam par situācijām, kad ārsti nonāk politisku padomdevēju lomā, vēsturē mēs daudz tādu neredzam, turklāt daži piemēri ir ļoti slikti – atliek atcerēties par eigēniku...
Kā teiktu Mišels Fuko, zinātnieki iesaistījās biopolitikā.
Jā, un interesants jautājums ir, kas viņus vilināja. Jebkurā gadījumā šis piemērs beidzās ļoti slikti, ar Nirnbergas procesu, un ārsti, ja tā var teikt, dabūja pretī atbilstoši politiskās spēles noteikumiem.
Eigēnika ir tāds pavisam skarbs piemērs, es tik melni nedomāju. Runa ir par to, vai ekspertu kopienai ir nepieciešamas kādas jaunas vadlīnijas tam, kā šo jauno padomdevēju lomu pildīt?
Ārsti ir uz sadarbību orientēta profesija, un tas nozīmē, ka viņi aktīvi sazinās, veido kopīgu viedokli, tāpēc nav jau tā, ka katrs eksperts individuāli dod kādus padomus. Cik es zinu, kaimiņos, Igaunijā, ir izveidota oficiāla komisija, kas nodarbojas tostarp ar jūsu minēto tēmu, tomēr es nedomāju, ka forma ir tik izšķiroša.
Es par šo tēmu sāku runāt, jo tikpat slikta ir situācija, ja eksperts nevēlas iesaistīties šādā padomu došanā, jo viņš grib nodarboties ar zinātni, nevis tērēt savu laiku intervijām. Un tad viņam pārmetīs, ka nav brīdinājis, nav skaidrojis.
Es ierosinātu mazliet nošķirt situācijas. Ja mēs runājam tieši par ārstiem, tad – kas ir ārsts? Tas ir cilvēks, kurš ir ieguvis lielu zināšanu apjomu, ieguvis kādas profesionālas privilēģijas, piemēram, izrakstīt medikamentus, un ir devis kādus solījumus. Kādus? Rūpēties par sava pacienta veselību.
Parunāsim par zinātnieku – ekspertu – situāciju. Tātad ir sabiedrības aktīvs pieprasījums saņemt eksperta viedokli. Principā ekspertam būtu pašam, iespējams, komfortablāk uzsvērt, ka viņš nevar izteikties par "visu tēmu", jo viņš ir, teiksim, imunologs, bet ne virusologs. Tajā pašā laikā publika var teikt, lai viņš, atvainojiet, beidz te koķetēt, jo kaut ko taču viņš var pateikt par "visu tēmu".
Problēmu es saprotu, jo mums Latvijā ir bijuši gadījumi, kad zinātnieki publiskajā telpā izsakās par jomu, kas nav viņu ekspertīzes ietvaros. Es domāju, ka laba zinātnieka iezīme ir spēja apzināties savas ekspertīzes robežas un tās nepārkāpt. Jā, tas ir profesionālās ētikas jautājums.
Un ja zvana žurnālists, lai prasītu "viedokli"?
Es domāju, ka ikviens zinātnieks pats vislabāk apzinās savas ekspertīzes robežas. Ja mēs runājam jautājumā iezīmētā praktiskas situācijas aspektā, tad tāpēc jau ir profesionālās asociācijas, kas apvieno konkrētus nozaru ekspertus. Te gan ļoti svarīgi ir saglabāt līdzsvaru, jo ekspertam ir tiesības palikt ārpus šādas profesionālās asociācijas, būt ar savu viedokli.
Tiesa, tikai ēnas puse tad ir tā, ka daudzbalsība rada ļaudīm iespaidu, ka eksperti paši nezina.
Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, atspēkojamības jēdziens (runa ir par zinātnes filozofa Karla Popera pagājušajā gadsimtā ieviestu jēdzienu – red.) nekur nav pazudis – zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt. Otrkārt, ja diskusija notiek pašu zinātnieku aprindās, tā ir viena situācija, savukārt, ja diskusijas gaitā zinātnieki tiek izstumti uz publiskās skatuves, tad gan ir zināma problēma. Ja ir saspīlēta situācija, kāda tā ir šobrīd pandēmijas kontekstā, kad visi gaida "vienīgo patiesību", kuras, iespējams, nemaz nav, tad – jā, zinātniskai diskusijai ir risks nonāk ārpus tai normālās vides. Zinātnieks – vai ārsts – šajā situācijā ir ļoti ievainojams.
Mums tātad ir sabiedrībā ļoti aktuāla tēma (pandēmija), par kuru notiek dzīva domu apmaiņa, un, protams, parādās arī murgainas teorijas, nejēdzīgi skaidrojumi, bīstamas rekomendācijas. Jautājums: vai un cik lielā mērā zinātniekam, ekspertam ir jāiesaistās aplamību atmaskošanā? Tas nav triviāls jautājums, jo vairumā gadījumu tas nozīmē, ka viņš pamet jūsu pieminēto normālo, akadēmisko diskusiju vidi un dodas vārdu kaujās, kurās ir pavisam citi spēles noteikumi.
Zinātnieki ir ļoti dažādi, un iesaistīšanās (vai neiesaistīšanās) publiskā diskusijā, manuprāt, ir viņu brīva izvēle. Ir labi, ja zinātnieks to dara – it sevišķi, ja tas notiek prasmīgi –, tomēr man šķiet, ka pareizāk būtu formulēt nedaudz citādi. Zinātnieku kopienai būtu jāiesaistās, savukārt tas, kuram no pētniekiem konkrēti būtu jāiesaistās, paliktu viņu pašu ziņā. Protams, jautājums arī ir par platformu vai auditoriju, kur zinātnieks iesaistās diskusijā.
Pieminējāt finansējumu pētniecības projektiem Covid-19 kontekstā. Vjačeslavs Kaščejevs dažkārt pašironiski saka, ka valdības piešķir milzīgus līdzekļus dažādiem ar fiziku saistītiem projektiem, jo savulaik fiziķu "produkts" kodolieroču formā ir atstājis uz politiķiem satriecošu un nezūdošu iespaidu. Vai nepastāv risks, ka tuvākajos gados būs kārdinājums pretendēt uz finansējumu pētījumam, kā saka, aiz matiem pievelkot, ka tas saistīts ar koronavīrusiem?
Eiropā bija interesants pavērsiens. Šķiet, runa bija par European Research Council (ERC). Tā ir organizācija, kas piešķir grantus modelī, kad problēmas, izpētes projektus piedāvā paši zinātnieki, atšķirībā no "Horizon" modeļa, kurā ir stingri noteiktas tēmas. Uz ERC tika izdarīts spiediens, lai tiktu izveidota tieši Covid-19 tēmām veltīta programma, tomēr ERC nolēma to nedarīt. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi, jo nevar visu zinātni tagad pakļaut vienam tēmu lokam. Ja konkrētā valsts nolemj piešķirt līdzekļus šā koronavīrusa izpētei, tas ir labi, tomēr ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība.
Es jau to neapšaubu, man jautājums bija par kaut ko citu – par pašdisciplīnu un pētnieka ētiku, uzdodot savu izpētes projektu par publiskās naudas piešķīruma vērtu kontekstā ar pandēmiju. Es jums varētu diezgan ātri izstāstīt, ko vēsturnieks...
(Smejas). Sapratu. Projekts "Vēstures avotu krāšana par Covid-19 pieredzi". Jāatzīst, ka problēma nedaudz pastāv, bet tā nav jauna – tāda pastāv jau vairākus gadu desmitus. Proti, tas, kā pastāvošā zinātnes finansējuma sistēma ietekmē zinātnieku godaprātu. Zinātniekiem arī agrāk ir bijusi izšķiršanās starp naudas atrašanu viņus interesējošiem pētījumu virzieniem un savu ieceru pielāgošanu, piemēram, iekļaujot pieteikumos un publikācijās tā sauktos atslēgas vārdus, naudas piešķīrēju prioritātēm. Tāpat bija un būs problēma tā, kā pētnieki stāstīs medijos par šiem saviem projektiem.
Pati esmu publiski vērsusi uzmanību uz to, ka nav īsti jēdzīgi, ja mēs mediju telpā teju vai katru jaunu ideju, kas radusies kādam studentam, interpretējam kā nozīmīgu jaunumu. Respektīvi, mums tiešām Latvijas zinātnē ir spēcīgi spēlētāji arī Covid-19 kontekstā, piemēram, pētnieki, kuri piedalās vakcīnas izstrādes procesā. Tomēr var gadīties, ka kādi mazāk nozīmīgi projekti, kas arī saņēmuši finansējumu, mēģinās sevi, kā saka, pasniegt kā ļoti nozīmīgus.
Cits akadēmiskās ētikas jautājums. Es tagad vulgarizēšu, bet mēs redzam, ka cilvēki visā pasaulē faktiski izdara spiedienu, steidzina pētniekus saistībā ar vakcīnu pret šo koronavīrusu. Tas provocē pētniekus, manuprāt, "pārlēkt" noteiktiem pētniecības procesa protokola posmiem.
Jā, par to ir milzīgas diskusijas. Piemēram, par to, vai atļaut iesaistīties veseliem brīvprātīgajiem, kurus inficēs ar šo koronavīrusu, lai pārbaudītu iespējamo vakcīnu. Normālā situācijā nekas tāds netiktu pieļauts. Tajā pašā laikā ir "pārlēkšanas", kas ir normālas un varbūt pat nepieciešamas. Piemēram, parasti ētikas komisijas pētnieku pieteikumu izskata mēneša laikā, taču tagad, cik es zinu, ar pandēmijas tematiku saistītie pieteikumi tiek izskatīti paātrināti. Tas ir pareizi.
Savukārt, ja mēs skatāmies uz medikamentu meklējumiem un jautājumu, vai Covid-19 ārstēšanā potenciāli lietojamam medikamentam nav cilvēkam bīstamas blaknes, tad – jā, tā ir liela atbildība, ja tiek saīsināts pētniecības process, kādu posmu izlaižot. Jo galu galā tam, ka šis process ir tik ilgs, ir objektīvs pamats. Vēl var pieminēt jautājumu par to, kurš vakcīnu izstrādās, kāda būs tās cena un pieejamība. Eiropas valdības par to ļoti aktīvi diskutē, un es ceru, ka tiks panākta vienošanās, lai vakcīna netiktu atstāta viena industrijas spēlētāja ziņā. ASV ir cits stāsts, bet Eiropā jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas par to, lai medikamentu izstrādes process būtu jēdzīgi sasaistīts ar medikamentu pieejamību, un, manuprāt, tagad ir īstais brīdis, lai valdību līmenī tiktu demonstrēta politiskā griba to reāli nodrošināt.
Ir vēl cita tēma, kuras risināšanai šim vajadzētu būt īstajam laikam. Proti, jau gadiem tiek runāts par to, vai pietiekami tiek novērtēts publiskās naudas ieguldījums jaunu medikamentu izstrādē. Piemēram, universitātes veic pētījumus, industrija pēc tam tos pārpērk, attīsta, bet arī aizmirst par to, kas ieguldīts no publiskās naudas aspekta. Ja Covid-19 gadījumā pasaulē, tostarp Latvijā, tiek pētījumos ieguldīta publiskā nauda, tad tam būtu jārezultējas ar to, ka potenciālās vakcīnas un medikamenti ir pieejami visiem.
Kad vienojāmies par interviju, teicu, ka mēs varētu parunāt par to, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret mediķiem. Cilvēki dažādās valstīs rīko kolektīvas aplaudēšanas, velta dziesmas, dzejoļus, vāc naudu mediķiem, respektīvi, mediķa statuss ļoti īsā laikā it kā ir ārkārtīgi paaugstinājies. Tomēr tad es padomāju, vai tiešām ir par ko runāt, vai tiešām ir notikušas reālas izmaiņas, jo vai tikai nav tā, ka mēs ne tik daudz esam sākuši augstāk novērtēt mediķus, cik bijām (un joprojām esam) nobijušies par savu veselību un dzīvību.
Tas tiešām ir labs jautājums, vai mums izdosies šo krīzē uz laiku radušos mediķu darba novērtējumu saglabāt arī ilgtermiņā. Plašākas sabiedrības attiecībās ar mediķiem problēmas ir veidojušās jau ilgākā periodā. Viena no šīm problēmām, piemēram, ir mediķa darba, ja tā var formulēt, juridiskošana. Proti, ārsts baidās, vai pret viņu nebūs juridiska vēršanās, ja kaut kas neizdosies, kā plānots, un pat ja tā nebūs viņa vaina. Nedomāju, ka viena krīze – šajā gadījumā Covid-19 – te kaut ko būtiski mainīs. Taču es neesmu tik pesimistiska, jo starp pirmā kursa studentiem, kurus es sastopu, bija un ir cilvēki, kuri vēlas kļūt par mediķiem ideālistisku apsvērumu vadīti, lai glābtu cilvēkus.
---
Viss LU izdevuma "Alma Mater" 2020. gada vasaras numurs pieejams, klikšķinot šeit.
