Latīniskais vaboles nosaukums ir Phloeodes diabolicus, angliski to raksta kā "diabolical ironclad beetle". Lai noskaidrotu, kā šo kukaini pareizāk dēvēt latviski, "Campus" vērsās pēc padoma pie Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologiem.
"Latviskie nosaukumi nav izdomāti pat ne tuvu visām Latvijā sastopamajām sugām, kur nu vēl pasaules kontekstā. Konkrēti šai sugai latviskais nosaukums acīmredzot nav vēl dots, līdz ar to šajā gadījumā ir jānodarbojas ar jaunradi," skaidro Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.
Piterāns liek priekšā vienu iespējamo variantu – "bruņuvabole" ("ironclad"). Savukārt latīniskajā nosaukumā ietvertais "diabolicum" jeb angliskais "diabolical" tiešā tulkojumā būtu latviskojams kā "velnišķīgs". Sanāk "velnišķīgā bruņuvabole", ko pagaidām ērtības labad arī rakstā lietosim. Kukainis arī izskatās visnotaļ "velnišķīgs" – vaboles segspārni patiesi vizuāli atgādina ko līdzīgu dēmonu vai tamlīdzīgu mošķu bruņām no kinofilmām. Piterāns gan ierosina – kamēr oficiāli nosaukums vēl nav dots, labāk to dēvēt par "viena no bruņuvaboļu sugām".
Lūk, šī te visnotaļ nelielā (ap divus centimetrus garā), bet īpaši izturīgā vabole spēj izdzīvot pat tad, ja tai pārbrauc pāri automašīna, nemaz nerunājot par uzmīšanu ar kāju. Zinātnieku komanda izpētīja, ka šī vabole spēj izturēt par savu ķermeņa masu 39 tūkstošus reižu lielāku smaguma spēku, kas būtu analogs 90 kilogramus smagam cilvēkam, kurš var izturēt 280 divstāvīgu autobusu svaru.
"Mēs esam visnotaļ pārsteigi, ņemot vērā to, ka te nav runa par nevienu minerālu, bet tikai un vienīgi organiskām sastāvdaļām," portāls "The Guardian" citē vienu no pētījuma līdzautoriem, Kalifornijas Universitātes Irvainā profesoru, Deividu Kisailusu.
Pētnieku mērķis bija noskaidrot ne tikai pašu faktu par to, cik vabole ir izturīga, kaut gan tā pati par sevi arī ir interesanta un vērtīga informācija, bet gan izpētīt, kādi tieši mehānismi nodrošina šīs īpašības, lai vēlāk iegūtās zināšanas varētu pielietot materiālzinātnē un inženierzinātnēs. Uzmanība tika pievērsta tam, kā savstarpēji savienoti segspārni. Arī citām bruņuvaboļu sugām ir līdzīgi savienojumi, bet konkrēti šai sugai savienojumu vietas ir daudz vairāk, atgādinot ko līdzīgu puzles gabaliņu savienojumu vietām (attēlā).
Tāpat atsevišķās daļās savienojumi bija robustāki, bet citviet elastīgāki, darbojoties teju kā dabiski amortizatori. Eksperimentos pētnieki noskaidroja, ka visa šī sistēma kopumā lieliski palīdz izlīdzināt slodzi un pasargāt vitāli svarīgos orgānus.
Taujājām entomologam, vai tik izturīga "velnišķīgā" bruņuvabole kukaiņu pasaulē ir unikāls piemērs, vai tomēr ir arī citas sugas ar līdzīgām īpašībām. Piterāns norāda, ka līdzīga spārnu uzbūve ir arī citām Nosoderma sugas vabolēm, taču pieļauj, ka šī konkrētā pētījumā aplūkotā, iespējams, varētu būt izņēmums vaboļu pasaulē. "Taču ir arī citas vaboles, kuru segspārni salīdzinoši ar "vidusmēra" vaboli ir ļoti izturīgi. Piemēram, tādas ir daudzas sugas starp smecerniekiem (Curculionidae) un melnuļiem (Tenebrionidae) – īpaši sugas no tropu reģioniem. Kādu šo pārstāvju uzduršana uz adatas (tas ir viens no veidiem, kā kukaiņi parasti tiek sagatavoti ievietošanai kolekcijai) pētniekiem laiku laikos ir bijis ļoti liels izaicinājums, jo parastās entomoloģiskās adatas bieži vien vienkārši netiek cauri (salūzt, saliecas), kā rezultātā tiek izmantoti pat miniatūri urbīši un citas palīgierīces. Latvijā gan varbūt tik ļoti ekstrēmu gadījumu nav, bet daži izmēros lielākie smecernieki var būt visai nopietni "cietie rieksti"," komentē eksperts.
Savukārt ASV un Japānas pētnieku komanda nu aplūkos, kā no šīs bruņuvaboles uzbūves gūtās mācības varētu izmantot ražošanā. "Daba "veikusi eksperimentus" un procesus optimizējusi simtiem miljonus gadu, tas ir nebeidzams resurss iedvesmai nākamās paaudzes materiāliem," uzsver Kisaliuss.
Visu pētījumu vari lasīt un attēlus aplūkot, klikšķinot šeit.
