Netrūkst pētījumu, kuros secināts – pastāv korelācija starp pastaigām dabā un mūsu labsajūtu, gan fizisko, gan garīgo. Taču līdz šim visai maz eksperimentāli noteikts, vai tā ir tikai saistība, kur būtisku lomu spēlē arī citi faktori, vai tomēr ir arī tieša cēloņsakarība. Nu arī uz šo rasta vismaz daļēja atbilde. Tā gan nepārsteidz.

Lielāko daļu cilvēces vēstures mēs tomēr esam bijuši tuvāk dabai. Pilsētvide nāk ar daudz jauniem apstākļiem – trokšņi, intensīva cilvēku plūsma, satiksme, steiga. Pētījumos konstatēta saistība starp dzīvi pilsētvidē un tādām garīgās veselības ķibelēm kā palielināts trauksmes risks, depresija vai pat šizofrēnija. Savukārt pastaigas dabā nereti saistītas ar dažādiem ieguvumiem veselībai – zemāku asinsspiedienu, samazinātu trauksmes līmeni, labāku garastāvokli un koncentrēšanās spējām, uzlabotu miegu un atmiņu. Taču korelācija vēl nenozīmē cēloņsakarību – tam vajag eksperimentālu pētījuma dizainu.

Viens no pavedieniem ir saistīts ar amigdalu jeb mandeļveida kodolu – tas ir apgabals galvas smadzeņu deniņu daļā un piedalās atmiņas darbībā un tādos procesos kā lēmumu pieņemšana un emociju veidošana, tostarp baiļu, agresijas, trauksmes. Līdzšinējā izpēte liecina, ka stresa situācijās lauciniekiem amigdala ir mazāk aktīva nekā cilvēkiem, kas mīt pilsētās.

Maksa Planka vārdā nosauktā institūta pētnieki nolēma pārbaudīt, vai pastaigas dabā tiešām ir cēlonis šai samazinātajai aktivitātei. 63 veseli brīvprātīgie pētījuma laikā aizpildīja aptaujas, veica atmiņas testus un atbildēja uz dažādiem jautājumiem. Vienlaikus tika skenēta viņu smadzeņu aktivitāte. Daži no jautājumiem bija izstrādāti tā, lai respondentos vairotu stresa sajūtu. Pētījuma dalībnieki nezināja precīzu eksperimenta mērķi – vien to, ka viņu smadzeņu aktivitāte tiks mērīta un būs jādodas pastaigā.

Pēc tam subjekti nejaušināti sadalīti divās grupās un sūtīti pastaigā pa iepriekš noteiktiem maršrutiem. Viena grupa izstaigāja stundu ilgu maršrutu pa pilsētu – dzīvīgu rajonu Berlīnes centrā –, otra grupa devās pastaigā pa Grīnevaldes mežu Berlīnes rietumu daļā. Visiem vienas grupas ietvaros bija jāizstaigā viens un tas pats maršruts, nenovirzoties no kursa un pastaigas laikā neizmantojot viedtālruni. Pēc atgriešanās katra dalībnieka smadzeņu aktivitāte atkal tika skenēta, kamēr viņi atbildēja uz stresu izraisošiem jautājumiem un aizpildīja vēl vienu aptauju. Dati liecina, ka meža grupai pēc pastaigas aktivitāte amigdalā bija sarukusi, tādējādi liecinot, ka būšana dabā tiešām var stimulēt pozitīvas pārmaiņas smadzeņu apgabalos, kas saistīti ar stresu.

Kā izrādās, pietiek pat tikai ar stundu ilgu atrašanos dabā.
"Šie rezultāti apstiprina jau iepriekš dzirdētos pieņēmumus par saikni starp būšanu dabā un garīgo veselību, taču šis ir pirmais pētījums, kurā pierādīta cēloņsakarība," uzskata viena no pētījuma autorēm – Simone Kūna.

Turklāt grupa, kas devās pastaigā pa mežu, pēc tam ar pastaigu bijus vairāk apmierināta nekā pilsētas grupa.

Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā "Molecular Psychiatry".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit