Pirms pusotra gada daudzi pirmo reizi dzirdēja frāzi "sociālā distancēšanās". Ar neko patīkamu tā gan nesaistījās – liegta iespēja satikt savus ģimenes locekļus, draugus un kolēģus. Taču, kā liecina virkne pētījumu, šāda prakse palīdz iegrožot vīrusa izplatību un samazināt jaunu saslimšanas gadījumu skaitu. Taču ne tikai cilvēki ir sapratuši distances ieturēšanas un paradumu maiņas nozīmi gadījumos, kad populāciju apdraud infekcijas slimība. Nupat izdevumā "Science Advances" publicēts pētījums izklāsta, ka arī medus bites būtiski maina paradumus un ietur distanci, kad saimi apdraud parazīts Varroa destructor jeb bišu ērces (varras), kas ekstrēmos gadījumos var novest pie visas saimes bojāejas.
"Mums ir smadzenes, apziņa, bet arī mums bija nepieciešams laiks, lai pielāgotu savu ikdienas uzvedību (reaģējot uz Covid-19). Manuprāt, ir aizraujoši redzēt, ka arī citas dzīvas būtnes dara ko līdzīgu," "The Guardian" citē vienu no pētījuma līdzautoriem, Londonas Universitātes koledžas zinātnieku Alesandro Cini.
Kā pētījuma kopsavilkumā raksta autori, medus bišu (Apis mellifera) saimes savas struktūras dēļ ir ideāli modeļi šādas uzvedības pētīšanai – saimei jāspēj pielāgoties un nodrošināt visas galvenās funkcijas arī tad, kad to apdraud infekcijas. Gluži kā cilvēkiem. "Šajā darbā pētījām, vai ektoparzīta V. destructor klātbūtne medus bišu saimju sociālajā struktūrā ievieš tādas pārmaiņas, kas var ierobežot parazīta izplatīšanos saimē. Mūsu iegūtie rezultāti demonstrē, ka medus bites reaģē uz V. destructor invāziju, izmainot veidu, kā stropā tiek izmantota telpa, kā arī izmainot uzvedību, lai pēc iespējas palielinātu distanci starp jaunajām bitēm (pirmās dzīves nedēļas jaunās bites strādā stropā un tīra šūnas, baro cirmeņus, veido kāres utt.), un darba bitēm," raksta pētnieki.
Bišu saimes apdraud vairāki desmiti dažādu parazītu un slimību, un V. destructor ir viens no lielākajiem draudiem bišu kolonijām visā pasaulē. Šis parazīts pēdējās desmitgadēs saistīts ar bišu saimju bojāeju daudzviet planētas ziemeļu puslodē. Parazīts saimē ieceļo pārsvarā tieši ar darba bitēm no šīs pašas saimes, taču reizēm to "ievazā" arī citu saimju bites. Lai vairotos, parazītam V. destructor jeb varrai jāiekļūst pera šūnā, kurā atrodas cirmenis. Tur parazīts ir pasargāts gan no bišu saimes "sanitāriem", gan no dažādām vielām, ko varētu izmantot biškopis, lai cīnītos ar varru invāziju bišu saimē. Par visiem smalkumiem, kā varras vairojas bišu saimē, var uzzināt izsmeļošā materiālā, ko sagatavojusi Latvijas Biškopības biedrība.
Foto: Waugsberg, CC BY-SA 3.0, via Wikimedia Commons
Kā novērst parazīta ieperināšanos saimē? Viens no aizsargmehānismiem saistīts ar telpas sadalījumu stropā. Augstas izšķirtspējas attēlu analīze ļāvusi secināt, ka bišu saime dzīvesvietā sadalīta nosacīti divās lielās grupās – ārējā lokā un tuvu ieejai stropā mitinās darba bites (vecākās bites), bet iekšējā lokā mitinās jaunās bites, kas veic stropa "sanitāru" pienākumus, kā arī bišu māte. Šī iekšējā nodalīšana ļauj samazināt kontaktus starp abiem nosacītajiem nodalījumiem un labāk pasargāt jaunās bites, māti un peru šūnas no ārējās vides ietekmes.
Pētnieki stropos ievietoja kameras un filmēja bišu saimes uzvedību. Kad saimi apdraudēja parazīti, darba bites turējās pa gabalu no tās daļas, kur atrodas jaunās bites un kāpuri. Kā norāda Cini, tas, iespējams, palīdz infekcijas izplatību noturēt tādā līmenī, kur tā vēl ir nosacīti kontrolējama un nenoved pie saimes bojāejas. "Darba bites ir viens no galvenajiem ceļiem, kā V. destructor iekļūst stropā. Jo vairāk darba bites distancējas no peru šūnām un jaunajām bitēm, jo labāk var ierobežot parazīta izplatību saimē."
Visu pētījumu var lasīt, klikšķinot šeit.
