Leģendu un nostāstu par "viļņiem–slepkavām", kas parādās uz šķietami mierīgas un gludas okeāna virsmas, netrūkst jau kopš seniem laikiem, taču ar uzticami dokumentētiem gadījumiem gan nav tā, ka mums to būtu pārpārēm. Pirmais ar modernām mērierīcēm fiksētais milzu vilnis ir "Draupner", kas nosaukts dabasgāzes ieguves platformas vārdā, no kuras tika veikti mērījumi. Tas notika salīdzinoši nesen – 1995. gadā.
Uzreiz jāvieš skaidrība, ka te nav runa par cunami, kurus izraisa zemestrīces dziļi zem okeāna gultnes, reizēm arī zemes vai ledus masu nogruvumi un noslīdeņi, arī zemūdens vulkānu izvirdumi. Atklātā okeānā cunami parasti diez ko masīvi neizskatās, un zemestrīču vai citu fenomenu rezultātā pārvietotās ūdens masas par ūdens "sienu" pārtop vien tad, kad pietuvojas krastam. Savukārt "Draupner" vilnis un līdzīgie rodas šķietami tāpat vien – pēkšņi ir atklātā okeānā milzu ūdens masa padsmit metru augstumā, un viss. Bieži vien šī ūdens "siena" noplok, nesasniedzot krastu. Kopš "Draupner" viļņa dokumentēšanas zinātnieki cenšas labāk izprast šo fenomenu.
Februāra sākumā zinātniskajā izdevumā "Scientific Reports" publicēts pētījums, kurā analizēts līdz šim ekstrēmākais no šādiem milzu viļņiem. To dokumentēja Kanādā bāzētās okeāna pētījumu kompānijas "MarineLabs" boja. Vilnis boju pacēla iespaidīgu 17,6 metru augstumā un bija trīskārt augstāks par blakus esošo viļņu virsotnēm, kuri nepārsniedza sešus metrus.
Šādi arī izvērtē to, cik ekstrēmi ir šie milzu viļņi, par atskaites punktu ņemot blakus esošos viļņus. "Draupner" vilnis absolūtos skaitļos bija augstāks, no okeāna ūdens līmeņa paceļoties 18,5 metru augstumā, bet, ja mēra no ieplakas līdz virsotnei, pat 25,6 metru augstumā. Taču tobrīd nemierīgajos laikapstākļos blakus esošie viļņi arī bija milzīgi – ap 12 metrus augsti –, tādējādi "Draupner" vilnis attiecībā pret tiem bija vien divreiz lielāks. 2020. gadā pie Kanādas fiksētais bija trīsreiz lielāks par blakus esošajiem viļņiem, padarot to par līdz šim ekstrēmāko dokumentēto šāda veida fenomenu. Tas turklāt fiksēts vien septiņu kilometru attālumā no krasta.
Parasti šādi viļņi paliek nepamanīti – okeāna plašumi ir milzīgi. Taču tas nenozīmē, ka tie ir retums – pētnieki uzskata, ka šādas ūdens "sienas" kaut kur pasaules okeānos veidojas vidēji reizi divās dienās. Cerības tiek liktas uz arvien plašākiem monitoringa boju tīkliem, kas varētu palīdzēt biežāk fiksēt šo fenomenu un izprast cēloņus. Pagaidām ir vairāki minējumi, piemēram, mazāku viļņu saplūšana vienā lielā vilnī spēcīgu vēju vai okeāna straumju ietekmē, taču niansēs "vientuļo" milzu viļņu veidošanās vēl nav izzināta.
Visu pētījumu var lasīt izdevumā "Scientific Reports", klikšķinot šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
