Foto: NASA

Nesen publicētais ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojums bez jebkādiem aplinkiem un skaudrāk kā jebkad iepriekš uzsvēra – klimata pārmaiņu būtisks virzītājspēks ir cilvēka saimnieciskā darbība. Lai novērstu smagākās sekas, jārīkojas nekavējoties un izlēmīgi. Taču no vēl skarbākas nākotnes palīdzējis izvairīties 1987. gadā pieņemtais Monreālas protokols par ozona slāni noārdošu vielu izmantošanas ierobežošanu. Nupat zinātniskajā izdevumā "Nature" publicēta scenāriju modelēšana vēsta – ja tas nebūtu paveikts, šī gadsimta laikā būtu jārēķinās ne vairs ar strauji sasilstošu planētu, bet īstu klimata "apokalipsi".

Saskaņā ar starptautiskas zinātnieku komandas, kurā apvienojušies pētnieki no Lielbritānijas, ASV un Jaunzēlandes, modelētajiem scenārijiem, planēta līdz 2100. gadam sasiltu vēl par 2,5 grādiem pēc Celsija salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpnieciskās revolūcijas, ja hlorfluorogļūdeņražu emisijas turpinātos un to izmantošana netiktu aizliegta.

Pētnieki uzskata, ka šādā senārijā ozona slānis līdz 2040. gadam būtu smagi cietis lielākajā daļā pasaules, bet 2100. gadā tropu joslas būtu pavisam zaudējušas 60% no ozona slāņa, radot milzīgu caurumu slānī, kas būtu pat lielāks par caurumu virs Antarktikas pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā. Tas nozīmētu spēju ultravioletā (UV) starojuma pieaugumu šajos apgabalos – ozona slāņa "neizfiltrētais" UV starojums apdraudētu visu dzīvību, tostarp bojātu augu šūnas, bremzētu to augšanu un pilnvērtīgu attīstību, grautu fotosintēzes procesus augos.

Līdz 2100. gadam, saskaņā ar modelēto scenāriju, ozona slāņa sabrukšana būtu novedusi pie tā, ka meži, cita veģetācija un augsne absorbētu par 580 miljardiem tonnu mazāk CO2, tādējādi CO2 koncentrāciju atmosfērā paaugstinot par aptuveni pusi. Tas nozīmētu vēl papildu 0,8 grādus pēc Celsija sasilšanas "svaru kausā". Otrs faktors – arī paši hlorfluorogļūdeņraži ir siltumnīcefektu izraisošas gāzes, tāpēc arī tiešā veidā veicinātu sasilšanu. Pētnieku aplēses liecina, ka tas nozīmētu vēl papildu 1,7 grādu sasilšanu, tātad kopā tas veidotu 2,5 grādus. Un tas būtu kā papildu faktors, neskaitot šobrīd CO2, metāna un citu siltumnīcefektu veicinošo gāzu emisiju izraisīto sasilšanu.

Foto: NASA

Šobrīd kritiskais uzdevums ir iegrožot emisijas tik daudz, lai novērstu planētas uzsilšanu par 2 grādiem, ja salīdzina ar laiku pirms rūpnieciskās revolūcijas. Potenciāla sasilšana par vēl papildu 2,5 grādiem nozīmētu dramatisku situāciju un vēl skarbākus mērus, kas jāpieņem, lai kaut ko saglābtu.

"Pasaule, kur šīs ķīmiskās vielas turpinātu nonākt atmosfērā un noārdīt ozona slāni, nozīmētu katastrofālu ietekmi gan uz cilvēku veselību, gan veģetāciju. Pieaugums UV starojumā grautu augu spēju no atmosfēras absorbēt CO2, kas nozīmētu vairāk CO2 atmosfērā un attiecīgi izteiktāku globālo sasilšanu," vietne "Science Alert" citē vienu no pētījuma autoriem – Polu Jangu no Lankasteras Universitātes.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Tiesa, ne visa valstis Monreālas protokolu turpināja uztvert vienlīdz nopietni. 2019. gadā pētnieki cēla trauksmi par hlorfluorogļūdeņražu emisijām virs augsti industrializētiem apgabaliem Ķīnā. Pēc notikušā tika atgādināts neaizmirst 1987. gada vienošanos un uzsvērts, kādus rezultātus iespējams sasniegt, ja pasaules valstis kolektīvi strādā vienota mērķa vārdā.

Jauno pētījumu var lasīt zinātniskajā izdevumā "Nature".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!