Tieši Antarktika ir tas mūsu planētas apgabals, kur ik gadu izdodas atrast visvairāk meteorītu visai acīmredzama iemesla dēļ – tumšās krāsas kosmosa akmeņus uz baltā sniega klajuma fona ir daudz vieglāk pamanīt. Tāpēc šī ir laba vieta, kur ievākt datus, lai galu galā tiktu pie aptuvenām aplēsēm jau visas planētas mērogā.
Divās ekspedīcijās 2019. un 2020. gadā, sistemātiski pārmeklējot noteiktu apgabalu Antakrtikas austrumos, kopumā tika atrasti 120 meteorīti, un šī datu kopa, ņemot vērā vēl virkni dažādu faktoru, arī izmantota matemātiskajā modelī, lai prognozētu kopējo uz zemes ik gadu nokritušo meteorītu apjomu.
Britu polārpētnieki, kā arī zinātnieki no Mančestras Universitātes, Kembridžas Universitātes un Londonas Impērijas koledžas aprēķinos vērā ņēma tos meteorītus, kuru kopējā masa sadursmes brīdī nebija mazāka par 50 gramiem. "Mēs runājam par tiem objektiem, kuru atrasto fragmentu summa ir lielāka par 50 gramiem. Tipiski tie ir 50 gramus līdz 10 kilogramus smagi objekti. Lielāki objekti zemi sasniedz visai reti," skaidro Mančestras Universitātes matemātiķis doktors Džefs Evats.
Kopumā ik gadu zemi sasniedz, proti, atmosfērā nesadeg, ap 16 tonnām meteorītu, un šis apjoms ir noteikts, neņemot vērā pavisam mazus fragmentus.
"Kopumā uzskatām, ka zemi ik gadu sasniedz pat 40 tūkstoši tonnu ārpuszemes materiāla, taču lielākā daļa ir sīkas putekļu daļiņas," BBC skaidro Londonas Dabas vēstures muzeja Planetāro materiālu pētniecības grupas vadītāja profesore Sāra Rasela, un turpina: "Šādas aplēses daudzmaz precīzi veikt ir ļoti grūti, jo ik gadu tiek novērots vien kāds pusducis krītošu meteorītu. Lielākā daļa, gandrīz visi meteorīti, netiek pamanīti krišanas brīdī – tie iekrīt jūrā, neapdzīvotās vietās vai arī vienkārši tieši tajā brīdī neviens neskatās."
Kur šie dati noder? Viens no praktiskiem pielietojumiem ir risku novērtēšana. Tā, piemēram, pētnieki var aprēķināt, tieši kuri apgabali ir vislielākie meteorītu "magnēti". Piemēram, mūsu planētas polos ik gadu nokrīt par aptuveni 60% mazāk meteorītu, ja proporcionāli salīdzina ar ekvatoriālās joslas apgabaliem. Tieši tāpēc dažāda veida globālu katastrofu gadījumā kritiski svarīgo infrastruktūru ir relatīvi drošāk izvietot tuvāk poliem. Kā piemērs te tiek minēta Globālā sēklu glabātava Svalbārā, tā saucamais sēklu "Noasa šķirsts". Pasaules mēroga katastrofas scenārijā tieši šeit noglabātās sēklas potenciāli varētu glābt izdzīvojušos no bada.
Pētījuma rezultātus vari lasīt izdevumā "Geology".
