Mēs visi labi zinām, ka Ziemassvētku vecītim būtu ārkārtīgi grūti piegādāt dāvanas visā pasaulē, ja viņam palīgā nenāktu burvju ziemeļbrieži. Bet kāpēc tieši ziemeļbrieži un nevis kāds cits dzīvnieks izvēlēti par Ziemassvētku vecīša kamanu vilcējiem? Izrādās, ka ziemeļbrieži jau bioloģiski ir ideāli piemēroti šim darbam. Šeit pieci iemesli, kāpēc tā.

Īpaši silts kažoks

Ziemeļbrieži dzīvo Arktikā, kur temperatūra garajās ziemas naktīs bieži vien noslīd zem mīnus 30 grādiem pēc Celsija. Ja vairumam zīdītāju kažoks ir vienā slānī, ziemeļbriežiem tas ir divslāņains – šiem ragaiņiem ir bieza, silta pavilna. Ziemeļbriedim uz viena miesas kvadrātcentimetra var būt pat 2000 tūkstoši matiņu – tas ir desmit reizes lielāks blīvums nekā cilvēka matiem. Šajā kažoka dubultslānī sekmīgi tiek iesprostots gaiss un tādējādi nodrošināts izolācijas slānis starp miesu un salu ārpusē, kā arī biezais kažoks neļauj sniegam piekļūt tieši pie ādas un miesu atdzesēt. Tādējādi ziemeļbriežiem ir silti gan Ziemeļpolā pie Ziemassvētku vecīša, gan arī Ziemassvētku vakarā, kad tie apceļo visu pasauli.

Cilvēkiem, kad asinis sasniedz roku un kāju pirkstus, tās ir atdzisušas, un sirdsdarbībai jāpaātrinās, lai veicinātu asinsriti un atdzisušās asinis ātrāk sasildītu. Šis process prasa daudz enerģijas, ko mēs uzņemam ar ēdienu. Ēdienu, kura arktiskajos apgabalos pārāk daudz nav, ja vien tu visas cerības neliec uz mielošanos ar konfekšu spieķīšiem un cukurplūmēm ar Ziemassvētku vecīša elfiem.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Savukārt ziemeļbriežu asinsrites sistēmai ir lieliska īpašība, ko dēvē pretplūsmas siltumapmaiņu. Tā ļauj siltumu izmantot atkārtoti, lai sirdij nav tik smagi jāstrādā. Kā tas notiek? Ziemeļbriežu artērijas un vēnas, kas nogādā asinis attiecīgi no sirds uz ekstremitātēm un pēc tam atpakaļ uz sirdi, ir savstarpēji cieši savītas, tādējādi ļaujot siltajām arteriālajām asinīm daļu siltuma atdot atdzesētajām venozajām asinīm, kad tās plūst atpakaļ uz sirdi. Liela daļa šīs siltumapmaiņas notiek brieža deguna kaulos. Patiesībā lielā asinsvadu blīvuma ziemeļbriežu nāsīs dēļ tiem reizēm tiešām mēdz būt sarkans deguns – kā Rūdolfam.

Lieliska fiziskā forma

Briežu ķērpji – organisms, kas veidojies simbiotiskās attiecībās starp aļģēm un sēnēm – ir galvenā ziemeļbriežu barība ziemas laikā. Bieži tos redzam uz koku stumbriem un akmeņiem.

Arktikā aug daudz ķērpju, un tā ir ideāla barība ziemeļbriežiem jebkur, kur vien tie dodas. Tas nozīmē, ka ziemeļbriežiem nav ilgi jāuzturas vienās ganībās un jāuzkrāj krietns tauku slānis kā lielai daļai zīdītāju. Tie var jebkurā vietā atrast gana daudz pārtikas, no kuras iegūt enerģiju episkajam pasaules apceļojumam ar Ziemassvētku vecīšu kamanām. Protams, cilvēku atstātie burkāni arī palīdz turpināt ceļojumu.

Ziemeļbrieži, starp citu, ir vienīgie zīdītāji, kas var sagremot ķērpjus, pateicoties specializētām baktērijām to gremošanas traktā.

Laba redze tumsā

Arktikā ziemā ir ļoti maz dienasgaismas, tāpēc ziemeļbrieži evolūcijas gaitā pielāgojušies lieliski redzēt arī tumsā. Ziemeļbriežu acis ziemā maina krāsu no zeltainas uz zilu, tādējādi ļaujot efektīvāk izmantot nelielo gaismas daudzumu un uzlabojot spēju redzēt tumsā.

Ziemeļbrieži pat var redzēt ultravioleto gaismu. Kaut šī spēja ir izplatīta putniem un kukaiņiem, ziemeļbrieži ir vieni no nedaudzajiem zīdītājiem, kam attīstījusies šāda spēja. Tas nozīmē ka objekti, kas saplūstu ar fonu, ja uz tiem raudzītos cilvēks, ziemeļbriežiem ir daudz vieglāk saskatāmi.

Tā kā ziemeļbrieži faktiski redz tumsā, tie ir perfekti piemēroti vadīt Ziemassvētku vecīti ceļā tieši naktī, lai viņu nepamana bērni.

Stabila stāja

Lai spētu staigāt pa sniegu un sērsnu, neiegrimstot pārāk dziļi un arī neapsaldējot kājas, ziemeļbriežiem ir plati pusmēneša formas nagi. Tie palīdz ziemeļbriežiem stāvēt stabili, kā arī izkašāt no sniegapakšas ķērpjus.

Ziemas laikā nagi kļūst cietāki un arī mazāki. Tādējādi tiek samazināta virsma, kas saskaras ar auksto zemi, kā arī ziemeļbrieža nagiem ir asas malas, kas iecērtas sērsnā vai ledū un neļauj paslīdēt. Nav nekādu šaubu, ka šī spēja lieliski noder, ziemeļbriežiem ar Ziemassvētku vecīša kamanām nosēžoties uz apsnigušiem namu jumtiem.

Raduši pie cilvēkiem

Ziemeļbrieži ir vienīgā piejaucētā briežu suga, un cilvēki jau kopš akmens laikmeta tos izmantojuši, lai pārvietotos un pārvadātu mantas. Cilvēki uz ziemeļbriežiem gan jāja gluži kā uz zirgiem, gan izmantoja kā kamanu vilcējus.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Ziemeļbrieži viena gada laikā migrējot veic līdz pat 5000 kilometru lielus attālumus – tālāk nekā jebkurš cits sauszemes zīdītājs –, un regulāri noiet 55 kilometrus dienas laikā. Tie arī ir ļoti ātri un var skriet pat ar 80 kilometriem stundā. Ziemeļbriežu spēja veikt tik lielus attālumus noder, kad jāpalīdz Ziemassvētku vecītim vienas nakts laikā apciemot katru bērnu.

Tādējādi rezumējam – ziemeļbriežiem nekad nav auksti, tie redz tumsā un spēj stabili nostāvēt uz ļoti slidenām virsmām, kā arī spēj atrast gana daudz pārtikas pat visskarbākajos pasaules nostūros. Tās visas ir nenovērtējamas spējas, kad vienas nakts laikā jāpaveic tik milzīgs darbs. Arī ziemeļbriežu piejaucēšana un labās attiecības ar cilvēkiem nozīmē, ka tie ir pieraduši vilkt kamanas.

Protams, Ziemassvētku vecīša ziemeļbrieži ir īpaši – tie prot arī lidot. Atšķirībā no pārējām lieliskajām īpašībām, par šo spēju gan nav jāsaka paldies evolūcijai. Kā mēs visi zinām, ziemeļbriežiem spēju lidot piešķir Ziemassvētku burvju putekšņi.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā vari lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autore ir Luisa Džentla, dabas aizsardzības speciāliste un lektore Notingemas Trentas universitātē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!