Piena ceļa lielākā zvaigzne pošas bojāejai, un astronomi to vēro

Sākumā nedaudz par mērogiem, kas tiešām liek "atkārties žoklim". VY Canis Majoris, kas atrodas Lielā Suņa zvaigznājā, ir milzīga. Ja Saules diametrs ir nepilni 1,4 miljoni kilometru, tad VY Canis Majoris diametrs ir gandrīz divi miljardi kilometru. Precīzi tas nav zināms, bet tiek lēsts, ka diametrs ir robežās no 10 līdz 15 astronomisko vienību (AU – vidējais attālums no Zemes līdz Saulei jeb apmēram 150 miljoni kilometru). Tātad, ja Saules vietā būtu VY Canis Majoris, tas aizņemtu platību aptuveni līdz Jupitera orbītai.

Neskatoties uz šīs zvaigznes iespaidīgo izmēru, kuram blakus Saule izskatās pat ne kā galda tenisa bumbiņa, bet drīzāk vien kā niecīgs punktiņš, VY Canis Majoris masa ir tikai aptuveni 17 reižu lielāka par Saules masu – tās blīvums ir stipri mazāks nekā Saulei.

Kādu laiku vadošā hipotēze bija, ka šādi sarkanie hipermilži savas dzīves beigās eksplodē pārnovās. "Nu mēs vairs neesam par to tik droši," Arizonas Universitātes mājaslapā publicētajā paziņojumā presei citēts viens no pētījuma vadošajiem autoriem Ambešs Sings. Viņš un kolēģe Lūsija Ziurisa savu darbu prezentēja 13. jūnijā Amerikas Astronomijas biedrības 240. sanāksmē. Kaut darbs vēl nav līdz galam pabeigts, jo turpinās ievākto datu analīze (tā prasa ļoti lielus skaitļošanas resursus), pirmās atziņas jau gūtas.

Pirmkārt, šāda tipa zvaigznes nav tik simetriskas kā sarkanie milži. Jāatgādina, ka par sarkano milzi kļūs arī Saule pēc kādiem pieciem miljardiem gadu, kad ūdeņraža krājumi kodolā būs izsmelti un kodolsintēzes reakcijas sāks notikt arī slānī ap kodolu, kur tad būs palicis gandrīz tikai hēlijs. Hipermilži, kā rādās, masu mēdz zaudēt sporādiskākā, asimetriskākā veidā nekā zvaigznes, kas dzīves cikla beigās pārtop sarkanajos milžos.

"Šajā gadījumā neredzam kārtīgu, simetrisku masas zaudēšanas procesu," bilst Ziurisa un piebilst, ka VY Canis Majoris masu kosmosā "izspļauj" gandrīz vai kā gigantiskas lodes dažādos virzienos. Līdzīgi kā koronārās masas izvirdumi no Saules, bet miljards reižu lielāki.

Lai šo visu noskaidrotu, Arizonas Universitātes astronomi milzu zvaigzni pētīja ar ALMA radioteleskopu tīklu. Grozot visas 48 ALMA tīkla radioantenas dažādās konfigurācijās, astronomi varēja ļoti detalizēti iegūt informāciju ne tikai par virzienu, bet arī par ātrumu dažādu elementu molekulām, ko kosmosā raida VY Canis Majoris, kā arī detalizēti kartēt zvaigznes apvalka 3D struktūru.

Ievākto datu apstrāde gan nav ātra un prasa pamatīgu skaitļošanas jaudu. Līdz šim apstrādāts apmēram terabaits iegūto datu. Process nav pabeigts, tāpēc, visticamāk, drīzumā būs vēl precīzāka informācija par VY Canis Majoris apvalka 3D uzbūvi. Šāds datormodelis savukārt ļaus ar lielāku ticamības pakāpi prognozēt, ka VY Canis Majoris (un arī citi sarkanie hipermilži) iet bojā – vai iespaidīgās pārnovu eksplozijās, vai tomēr bez liela šova un "uguņošanas" kolapsē un nemanāmi pārtop par melnajiem caurumiem.

VY Canis Majoris gals (vismaz šādā veidolā) varētu pienākt apmēram 100 tūkstošu gadu laikā, liecina izplatītākās astronomu aplēses. Visuma mērogos tas tāds nieks vien ir.