Profesors: Netrūkst 'trako', kuri paziņo, ka izdomājuši jaunu fiziku
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

"Iespējams, nepateikšu neko jums jaunu, bet – pēdējās desmitgadēs nekas fundamentāli jauns fizikā atklāts nav. Ir ļoti daudz atklājumu, kuru pamatā ir arvien labākas iekārtas un eksperimenti, bet tieši no izziņas robežu viedokļa aina izskatās skumīgāk," uzskata Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Ruvins Ferbers. Māra Zandera saruna ar profesoru publicēta LU izdevuma "Alma Mater" jaunajā numurā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Man ir zināms priekšstats par to, ko nozīmē "skola", piemēram, lingvistikā. Kas ir skola fizikā?

Man šķiet, ka pareizāk būtu sākt ar to, ka skolu neizveido un neveido viens cilvēks. Un šādā kontekstā, ja man jāatgriežas pirmsākumos, vēlos pieminēt Māri Tamani – izcilu, pacietīgu eksperimentētāju. Tad parādījās trešais cilvēks – Mārcis Auziņš. Viņš varbūt publikai šķiet vairāk teorētiķis, bet viņš bija izcils elektroniķis, eksperimentētājs. Viens no pirmajiem un skaistajiem mana un Mārča kopdarba rezultātiem bija grāmata "Optical Polarization of Molecules", ko izdeva slavenā "Cambridge University Press". Es jums šo grāmatu nerādu tādēļ, lai parādītu, kādi mēs ar Mārci jauni un smuki tolaik bijām; te teikts, ka veltām šo grāmatu fiziķim Ojāram Šmitam, jo šis cilvēks, arī ar savu cilvēcisko siltumu, mūs ļoti ietekmēja. Tāpat varētu minēt fantastiski inteliģentus, garīgi skaistus cilvēkus toreizējā Ļeņingradas Universitātē, kuriem arī ir nopelni mūsu likteņos.

Vai fizikā gadās sajūta: ai, ko nu es Rīgā, ir daudz spēcīgākas pētnieku grupas pasaulē!

Absolūti tādas sajūtas nav bijis un nav! Mēs bijām vieni no labākajiem. Es jums nejaukšu galvu, bet spektroskopijā ir tādi ļoti smalki un arī dārgi aparāti, viens no tādiem vispirms parādījās Hanoveres Universitātē, un mēs braucām tur veikt savus mērījumus, bet pēc tam šāds aparāts parādījās pie mums, un tad citi sāka braukt pie mums. Mēģināšu citādi paskaidrot. Ja jūs mērāt spektrus, tur vajag ne tikai lielu pacietību, bet arī dziļas teorētiskas zināšanas, lai šie mērījumi jums pastāstītu par jūs interesējošās molekulas raksturu. Šajā ziņā mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar Maskavas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes Lāzerķīmijas katedras vadītāju Andreju Stoļarovu, kurš savā, kā saka, laukā ir labākais pasaulē. Labākais! Un mēs strādājām un strādājam kopā. Jo mēs arī esam savā ziņā labākie.

Ņemot vērā manu zināšanu fizikā "dziļumu", es tagad pats uzprasos uz nepatikšanām, tomēr ir jautājums, kas mani vienmēr interesējis. Zinātnieks ir atkarīgs no kāda, kurš saprot, kāda iekārta viņam vajadzīga, un māk tādu izgatavot. Vai vēl radikālāk – kurš vispār ir tas, kurš saka: lūk, lai pārbaudītu šo pieņēmumu, man vajadzētu kaut kādu citādāku aparātu.

Es atbildēšu mazliet citādi, atsperoties no jūsu jautājuma par provinciālisma sajūtu. Lai mēs būtu labākie, mums vienmēr arī vajadzēja labākās iekārtas, citu variantu nav. Mums nav interesanti būt labākajiem Latvijā vai pat Eiropā. Mums jābūt labākajiem pasaules līmenī. Un te daļēji ir atbilde uz jūsu pēdējo jautājumu – ja jūs esat labāko līmenī pasaulē, tad tas nozīmē, ka jūs arī zināt, ar ko citas laboratorijas strādā, jums ir atbilstošs priekšstats par šo tēmu. Tāpat skaidrs, ka jomas specifika nozīmē, ka tajā ir ļoti ierobežots iekārtu ražotāju skaits. Piemēram, mūsu gadījumā tās ir "Bruker Optics" Vācijā. Kad jūs aizbraucat, lai pasūtītu iekārtu, tad jūs varat izklāstīt savas idejas par kaut kādām modifikācijām. Bet jautājums man atgādināja kādu gadījumu – kad es biju aizbraucis uz Etlingeni, man teica, ka ar mani vēlas runāt "Bruker Optics" ģenerāldirektors. Un šis kungs gribēja noskaidrot, kā tas nākas, ka pētnieki no Polijas tolaik nosliecās iekārtu tomēr nepirkt, savukārt cilvēki no vēl mazākās Latvijas uzdrošinājās...

Profesors: Netrūkst 'trako', kuri paziņo, ka izdomājuši jaunu fiziku
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Par to, ka jābūt vislabākajiem ar vislabākajām iekārtām, sapratu. Man ir nākamais bērnišķīgais jautājums – par tēmas izvēli. Vai nu mūsu iztēlotais fiziķis caurām dienām lasa citu publikācijas visās iespējamās publikāciju bāzēs, vai arī viņam "piešķiļas".

Šķiet, jābūt vairāku faktoru sakritībai. Kad mēs sākām pētīt pirmās grupas molekulas, tobrīd sārma atomus citi kolēģi iemācījās iegūt īpaši zemā temperatūrā, tuvu absolūtajai nullei, atdzesējot ar lāzeriem sārmu atomus. Starp citu, iegūstot arī jaunu matērijas stāvokli, Bozes-Einšteina kondensātu, par ko trīs kungi 2001. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā. Un tad parādījās arī interese par sārmu molekulām, un izrādījās, ka mūsu pētījumi šajā jomā ir meinstrīmā un nozīmīgi citiem.

Tātad, ja kāds strādā ar sārmu metāliem ļoti zemā temperatūrā, viņš nevar neatsaukties uz Rīgas grupu.

Jūs vairākas reizes esat lietojis apzīmējumu "pacietīgs". Vai tad fiziķi var būt arī nepacietīgi? Varbūt tā – ko nozīmē būt pacietīgam jūsu jomā?

Lai aprakstītu pareizi kādu molekulu, mums vajag apstrādāt trīs vai pat desmit tūkstošus, teiksim tā, datu. Tā ir spektroskopijas īpatnība – te vajag sēdēt dienām, nedēļām, līniju pēc līnijas... Gadās, ka jaunākiem cilvēkiem nav pacietības.

Jautājums, par kuru var runāt bezgalīgi ilgi. Vai arī labāk nemaz nerunāt. Proti, kad jūs pētāt pasauli, vai jums ir nojausma par pasaules izzināmības robežām? Proti, par robežām, kuras nosaka nevis nepietiekami labas iekārtas vai pētnieka prāta spējas, bet par tām, kuras izriet no banālā fakta, ka mēs esam tikai cilvēki?

(Smagi nopūšas.) Mēs, protams, domājam par šo tēmu, tomēr domāt un runāt ir viens, savukārt labāks rādītājs ir, vai par šo tēmu ir publicēti raksti. Man un Mārcim Auziņam žurnālā "Foundations of Physics" ir publicēti vairāki raksti, kas veltīti, ja tā var teikt, fizikas pamatiem.

Jo fizikas pamati ir arī izziņas pamati.

Mēs zinām, ka mēs dzīvojam laikā un telpā. Lai es kaut ko darītu, man ir jābūt telpā. Tālāk. Mums ir brīva daļiņa, free particle. Jautājums: vai viņas telpu un laiku var noteikt tikai attiecībā pret kādu citu daļiņu, vai arī šī daļiņa ir proper (pašpietiekama laika un telpas definēšanai)? Es, protams, nemēģināšu jums izklāstīt detaļas, bet – izrādās, ka laiks šai daļiņai ir, proti, katrai daļiņai, ja tai ir masa, ir arī savs periods. Tas ir dabas likums, par kuru esmu uzrakstījis rakstu. Kas ir "aiz" šā dabas likuma? Manuprāt, naturālie skaitļi – 1, 2, 3, 4... Jūs droši vien zināt to izteicienu, ka "visi skaitļi ir cilvēka izdomāti, tikai naturālie – Dieva doti"? Respektīvi, balstoties uz šiem skaitļiem, brīvajai daļiņai var piešķirt ne tikai laiku, bet arī telpu. Par šādām lietām var domāt arī bez iekārtām. Mani kolēģi, piemēram, Mārcis un Slava Kaščejevs, strādā ar jautājumu par to, kā var izvairīties no kvantu fizikas paradoksiem, pretrunām.

Labi, ka attālinātā formātā intervējamais neredz izmisumu intervētāja acīs…

Ja mēs runājam par dabaszinātņu filozofiju, tad zināma problēma ir tā, ka ir kolēģi – fiziķi, kuri saka: ja to, par ko jūs runājat, nevar eksperimentāli pierādīt, mēs tam neredzam jēgu.

Šo piesardzību, protams, var saprast, jo netrūkst, kā ikdienā mēs sakām, vienkārši trako, kuri paziņo, ka ir izdomājuši "jaunu fiziku".

Es to stāstu tāpēc, ka ir ļoti grūti profesionāli korekti runāt par jūsu jautājumu, par izziņas robežām. Jo tikpat labi var teikt, ka robežas patiesībā ir jaunas perspektīvas. Jo, iespējams, nepateikšu neko jums jaunu, bet – pēdējās desmitgadēs nekas fundamentāli jauns fizikā atklāts nav. Ir ļoti daudz atklājumu, kuru pamatā ir arvien labākas iekārtas un eksperimenti, bet tieši no izziņas robežu viedokļa aina izskatās skumīgāk.

Vai tas nozīmē, ka fiziķiem – paturot prātā, ka tā ir eksperimentāla zinātne – tomēr nāksies kā metodi pieņemt un lietot pārdomas, to, ko mēs nedaudz vīzdegunīgi saucam par filozofēšanu?

Nezinu, tiešām nezinu.

Jūs esat arī Latvijas Universitātes Jūdaikas centra izveidotājs un vadītājs. Atļaušos apgalvot, ka es kaut ko sajēdzu no hasīdisma un mazliet no viduslaiku domātājiem, bet jūdaika taču ir milzīgi plašs tēmu loks. Kā radās ideja ķerties klāt tādam?

Pie visa vainīgi ir fiziķi. Pirmais cilvēks, kurš mani ieinteresēja par jūdaikas tematiku, bija Rīgā dzimušais fiziķis Hermanis Branovers. Viņš bija viens no virsrabīna Natana Barkāna skolniekiem, un Barkāns viņu, ar hidrodinamikas tēmām strādājošu fiziķi, iepazīstināja ar hasīdismu. Branovers PSRS laikā nebija varai tīkams, viņš repatriējās uz Izraēlu, kur turpināja veiksmīgi strādāt kā fiziķis un kļuva par atzītu personu arī hasīdu aprindās.

Kad Branovers sāka braukt atkal uz Latviju un tikties ar dažādiem cilvēkiem, ieskaitot jūsu padevīgo kalpu, viņam radās ideja organizēt Rīgā lielu starptautisku konferenci. Ideja izvērtās par konferenču "Ebreji mainīgajā pasaulē" sēriju. Es kopā ar Branoveru biju viens no līdzorganizētājiem, bet man, protams, bija pašam sev jautājums, kādas tēmas man pašam liktos visinteresantākās. Sāku interesēties par Vecās Derības, Toras atziņu attiecībām ar dabaszinātnēm, sāku lasīt Maimonidu, autorus, kuri domāja, piemēram, par šādu tēmu – vai laiks tika radīts vienlaikus ar Radīšanu, vai arī laiks eksistēja pirms Radīšanas? Īsi sakot, sāku iedziļināties.

Savukārt Branovers norādīja, ka Latvijā ebreju kopienai ir izglītības iestādes, sociālās aprūpes iestādes, bet pietrūkst piesaistes akadēmiskajām aprindām. Tajā laikā Latvijas Universitātes rektors bija fiziķis Juris Zaķis, un tā nu mēs, trīs fiziķi, sākām domāt, kā šo jautājumu labāk risināt. Tā radās Jūdaikas centrs kā struktūra Latvijas Universitātē.

Profesors: Netrūkst 'trako', kuri paziņo, ka izdomājuši jaunu fiziku
Foto: LU fotoarhīvs
LU Jūdaikas centra svinīgā atklāšana. Profesors Ferbers pirmais no labās puses.

Mēs organizējam dažādas lekcijas, lekciju kursus, cenšoties sagādāt arī finansējuma lektoru atalgošanai. Pašsaprotami sadarbojamies ar muzeju "Ebreji Latvijā". Mani personīgi arī ļoti interesē tā, kā Valentīna Freimane rakstīja, "zudusī Atlantīda", proti, ziedošās un plaukstošās ebreju kopienas pirmskara Latvijā. Starp citu, arī te sava loma ir fiziķiem. Mans labs paziņa, Stenforda Universitātes profesors, dabaszinātnieks Rihards Zare, man reiz uzrakstīja vēstuli, ka Rīgā būs slavens fiziķis Edvards Anderss, un lūdza, lai es Andersam palīdzu. Izrādījās, ka Anderss kā bērns ir izglābies no holokausta Liepājā, un viņš vēlas izpētīt Liepājas ebreju kopienas likteni. Kopīgiem spēkiem esam tikuši līdz datubāzei "Ebreji Latvijā: vārdi un likteņi 1941–1945", kurā apkopoti holokausta priekšvakarā Latvijā dzīvojušo apmēram 90 tūkstošu ebreju vārdi un gandrīz 60 tūkstoši likteņu. Mans sapnis bija zināt ne tikai vārdus, bet arī iegūt priekšstatu, kā šie cilvēki izskatījās, ieskatīties viņiem acīs. Un, redzat, tolaik, kad izsniedza pasi, vienu foto atstāja, kā saka, arhīvam. Tas palīdz mums virzīties tālāk, restaurēt ebreju kopienu arī vizuāli. Man tas liekas ļoti svarīgi. Viens ir teksts grāmatā "aizgāja bojā tik un tik", cits – redzēt šos bērnus, vecus cilvēkus, kā viņi dzīvoja līdz iznīcināšanai.

Pēdējais jautājums, es ceru, jums neliksies zobgalīgs. Kā tas nākas, ka tik daudzi fiziķi kādā savas dzīves posmā nonāk līdz reliģijai, vismaz līdz tam, ko mēs vispārinoši saucam par garīgām praksēm?

Mēs visi stāvam uz milža pleciem. Kā teica Einšteins: man bija viegli, jo es stāvēju uz Ņūtona pleciem. Un mēs arī labi zinām, ka šie milži vairumā gadījumu bija cilvēki ar filozofisku dzīves uztveri, cilvēki ar interesi par reliģiskiem jautājumiem. Šrēdingers bija ne tikai izcils fiziķis, bet arī domāja par to, kas vispār ir dzīve. Nevar būt izcils fiziķis, kurš neinteresējas par lietu būtību.

Tags

Daļiņu fizika STEM Fizika CERN Latvijas Universitāte
53545769
Matemātika
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form