'Radioaktīvais' pusaudzis, kurš mammas šķūnītī gandrīz uzbūvēja kodolreaktoru

Kodolreaktori piedāvā vienu no potenciāli tīrākajiem enerģijas avotiem ilgtermiņā, taču arī gadījumā, ja pie lietas ķeras augstskolas beiguši fiziķi baltos uzsvārčos, reizēm šis tas var noiet pamatīgi šķērsām, par ko skaudri atgādina dažas labi zināmas avārijas vēsturē. Taču kas notiek, ja pie savu kodolreaktoru konstruēšanas ķeras pusaudži? Izrādās, daži jaunieši ir ne tikai centušies, bet patiešām arī uzbūvējuši paši savus kodolreaktorus. Apķērīgajam ASV skautam Deividam Hānam tas līdz galam neizdevās, taču sekojošais skandāls pēc viņa radioaktīvā šķūnīša nojaukšanas atklāja stāstu par spožu prātu, teju vai apsēstību ar zinātni un eksperimentēšanu. Vienlaikus arī stāstu par bīstamu vieglprātību un to, cik viegli tolaik bija aptīt ap pirkstu pat dažu labu valsts iestādi, kurai būtu jāuzrauga drošība, nevis jāsniedz pusaudzim informācija par kodolreaktora būvniecību.

Deivida vecāki Kens un Petija šķīrās, viņam vēl pavisam mazam esot, un bērnību zēns pavadīja, "svaidoties" starp divām mājsaimniecībām, – nedēļas parasti tika aizvadītas pie tēva un viņa jaunās dzīvesbiedres Ketijas, bet nedēļas nogales pie mātes Petijas un viņas drauga Maikla.

Visādi citādi Deivida bērnība bija visnotaļ parasta amerikāņu puikas bērnība, raksta žurnālists Kens Silverstīns. Blandīšanās ar draugiem, beisbols un futbols, arī dalība ASV skautu organizācijā, kam vēlāk būs liela nozīme notikušajā. Arī skolas solā Deivids nekāds izcilnieks nebija, ko šķietami varētu sagaidīt no pusaudža, kas teju uzbūvēja kodolreaktoru. Taču te arī visskaidrāk iezīmējās viņa visai šaurās intereses, teju apsēstība ar konkrētām tēmām. Silverstīns 1998. gada publikācijā raksta, ka Deivids vidusskolā teju izkritis valsts pārbaudījumos matemātikā un lasītprasmē, taču lieliski ticis galā ar pārbaudījumiem zinātnē. Kens Gerardīni, tolaik fizikas pasniedzējs Čipevas ielejas vidusskolā, atceras Deividu kā izcilu skolēnu tajos retajos gadījumos, kad viņu priekšmets interesējis. "Viņa sapnis tolaik bija iegūt savā īpašumā katra periodiskās tabulas elementa paraugu. Nezinu, kā jums, bet man sapnis tajā vecumā bija nopirkt automašīnu," sarunā ar Silverstīnu tolaik Deivida specifiskās intereses atklāja Gerardīni.

Un viss sākās aptuveni 10 gadu vecumā, kad pamātes tēvs, inženieris autobūves uzņēmumā "General Motors", zēnam uzdāvināja 60. gados izdotu eksperimentu grāmatu "The Golden Book of Chemistry Experiments". Tajā izklāstītie aptuveni 200 eksperimenti un norādes, kā tos veikt mājas apstākļos, Deividam bija īsta dārgumu lāde. Izsakoties maigi, grāmatas saturs, kas it kā paredzēts bērniem, mūsdienu priekšstatiem par bērnu drošību īsti neatbilst. Arī Deivida draugs Džefs 2003. gada dokumentālajā īsfilmā "The Nuclear Boy Scout" norāda, ka 50. un 60. gadu ķīmijas un fizikas grāmatās informācija bija "ļoti, ļoti praktiski īstenojama".