Raķeškamanas un gāzes kameras. Pētnieki, kas riskēja ar savu veselību zinātnes vārdā

Ja nepamēģināsi, tad neuzzināsi – šis vienkāršais princips ir daudzu būtisku atklājumu pamatā. Lai arī cik smalki izstrādāti, aprēķini un teorija bez sistemātiskiem novērojumiem un eksperimentiem, kas tos pārbaudītu, bieži vien paliek tikai zinātne "uz papīra". Bet ko darīt, ja eksperimenti ir tādi, par kuru ētiskajiem aspektiem un iznākumu ir pamatotas bažas, kas atbilstoši mūsdienu standartiem, visticamāk, netiktu atļauti un uz kuriem gluži nebūtu garas rindas ar piedalīties gribētājiem? Tad jūrascūciņas ādā nākas iejusties pašiem pētniekiem, reizēm arī "pa kluso". Šādu drosminieku zinātnes vēsturē ir daudz. Rakstā pavisam īsi uzzināsi par dažiem no viņiem.

Džons Staps – ātrākais cilvēks uz zemes

Ļoti daudz no tā, ko šobrīd zinām par cilvēku spēju izturēt spēkus, kas uz ķermeni iedarbojas ārkārtīgi strauja paātrinājuma un straujas apstāšanās laikā, mēs nebūtu noskaidrojuši bez ASV Gaisa spēku pulkveža Džona Stapa eksperimentiem. Staps vairākus desmitus reižu riskēja ar savu dzīvību, procesā uz brīdi tiekot arī pie ātrākā cilvēka uz zemes titula.

Ieguvis doktora grādu biofizikā, 1944. gadā viņš bruņotajos spēkos sāka dienēt aviācijas mediķa specialitātē. Stapa darba uzdevums turpmākajos gados nebija vis tikai rūpēties par personāla veselību, bet aktīvi virzīt uz priekšu zināšanas par cilvēka spēju robežām laikā, kad dzima reaktīvo dzinēju aviācija un attiecīgi arī pilotiem nācās rēķināties ar daudz pamatīgāku slodzi uz ķermeni, traucoties krietni lielākā ātrumā, nekā tas bija iespējams ar propelleru lidaparātiem. Vēl pirms eksperimentu sērijas, ar kuru Staps kļuva slavens, viņš ar kolēģiem pētīja problēmas, kas saistītas ar lidojumiem lielā augstumā, – lūkoja, kā optimizēt skābekļa piegādes sistēmas un kā risināt ar strauju dekompresiju saistītus izaicinājumus.