Saulei tuvojas līdz šim lielākā novērotā komēta – īsts gigants
Foto: NOIRLab/NSF/AURA/J. da Silva (Spaceengine), CC BY 4.0 , via Wikimedia Commons

Jau iepriekš "Campus" vēstīja, ka astronomi pēta objektu C/2014 UN271 jeb Bernardinelli-Bernstīna komētu, kas varētu būt līdz šim lielākais šāda veida objekts, ko cilvēce fiksējusi. Nu ar publikāciju izdevumā "The Astrophysical Journal Letters" ir apstiprināts – šī tiešām ir vislielākā komēta, ko zinātnieki jebkad novērojuši, un tās kodols ir aptuveni 50 reižu lielāks nekā vairumam līdz šim novēroto komētu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šis objekts kā komēta apstiprināts vien 2021. gada jūnijā, kaut bija nobildēts jau krietni senāk. To attēlos pirmo reizi fiksēja 2014. gadā, un šī ir kārtējā reize astronomijā, kad no iepriekš iegūtiem datiem var izvilkt ārā īstus dārgumus. Var diezgan droši minēt, ka šobrīd daudzās jau eksistējošās datu kopās slēpjas vesels lērums vēl nepamanītu objektu, piemēram, citplanētu, kuras tiks atklātas, vecās datu kopas pārskatot un analizējot ar jaunām metodēm. Komētas C/2014 UN217 atklājēju gods pienākas astronomiem Pedro Bernardinelli un Gerijam Bernstīnam, kas to atrada, pārskatot DES ("Dark Energy Survey") projekta laikā iegūtos attēlus laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam.

Ar NASA Habla kosmisko teleskopu noteikts, cik īsti ir liels šīs iespaidīgās komētas kodols.
Aptuvenais diametrs ir ap 120 kilometriem (+/- 15 kilometri) jeb 50 reižu lielāks nekā vidēji citu mums zināmo komētu kodoli. Tās masa arī ir grandioza – ap 500 triljoniem tonnu jeb vismaz 100 tūkstošiem reižu vairāk kā tipiskai mums zināmai komētai. Iepriekšējā rekordiste ir 2002. gadā atklāt'C/2002 VQ94, kuras kodols ir mazāks par 100 kilometriem.

Precīzi aplēst komētas kodola izmērus nemaz nav viegli. Kad, tuvojoties Saulei, ap to jau izveidojusies koma jeb spožā, putekļainā atmosfēra, ir piņķerīgi izšķirt, kur beidzas kodols un sākas koma. Tā vēl ir pārāk tālu, lai ar Habla teleskopu šo robežu varētu noteikt vizuāli. Tā vietā bija jāmēra atšķirības spožumā kodola centrā un komā, tad ar speciāli šim nolūkam radītas datorprogrammas palīdzību "jāatņem" koma, atstājot tikai kodola aprises.


Attēls: NASA, ESA, Man-To Hui (Macau University of Science and Technology), David Jewitt (UCLA); Image processing: Alyssa Pagan (STScI)

Milzu komēta pie mums traucas no Orta mākoņa un vistuvāk Saulei būs 2031. gadā. Tuvāk gan par Saturna orbītu komēta Saulei nepielidos, un drīz jau atkal dosies ceļā tālu prom no Saules sistēmas iekšienes. Pētnieki aplēsuši, ka Bernardinelli-Bernstīna komēta ap Sauli riņķo ārkārtīgi eliptiskā orbītā un vienu apli veic reizi trīs miljonos gadu.

Pētnieki, analizējot viešņu no Orta mākoņa, cer uzzināt ko vairāk par šo pagaidām vēl maz izpētīto Saules sistēmas struktūru. Tas ir hipotētisks apgabals (jo tiešos novērojumos vēl nav fiksēts) Saules sistēmā, kas atrodas no 50 līdz 100 tūkstošiem astronomisko vienību attālumā (viena astronomiskā vienība – attālums no Zemes līdz Saulei) un kā sfēra, liels burbulis ieskauj Saules sistēmu. Tiek uzskatīts, ka tas varētu sastāvēt no prāviem, ledainiem objektiem, tostarp arī komētām ar ilgu apriņķošanas periodu, kāda ir Bernardinelli-Bernstīna komēta.

Objektus tieši Orta mākonī būtu ļoti grūti fiksēt – tie faktiski ir tumši un neredzami. Arī komētas, kuras mums allaž saistās ar krāšņo asti, ne visu laiku ir spožas un viegli saskatāmas. Lielāko daļu savas dzīves tās ir tumšas, salta ledus, sasalušu gāzu, iežu fragmentu un putekļu "bumbas". Vien tuvojoties perihēlijam jeb orbītas punktam, kas atrodas vistuvāk Saulei, komētu virsma sāk sasilt, ledus sāk sublimēties un atbrīvojas gan komētas kodolā iesprostotās gāzes, gan putekļi. Ap komētu veidojas komētas atmosfēra jeb koma un atpazīstamā "aste".

Visticamāk, šādu objektu Orta mākonī ir ne viens vien. Tā kā tās ir veidojušās agri Saules sistēmas attīstībā, tās ir gluži kā ceļojošas vēstures grāmatas. Tieši aktīvas komētas astronomiem ir visnoderīgākās, jo koma jeb ap komētu Saules ietkemē izveidojusies atmosfēra ļauj ar dažādām izpētes metodēm noteikt komētas ķīmisko sastāvu un attiecīgi uzzināt vairāk par apstākļiem, kas jaunajā Saules sistēmā valdīja pirms vairākiem miljardiem gadu.


"Šī komēta ir tikai aisberga redzamā daļa. Tūkstošiem komētu tālajos Saules sistēmas nostūros vienkārši ir pārāk tumšas, lai mēs tās varētu pamanīt," spriež Kalifornijas Universitātes Losandželosā astronoms un pētījuma līdzautors Deivids Džūits. "Jau no sākuma bija labs pamats domāt, ka šī komēta ir īsts milzis, jo bija ļoti spoža jau lielā attālumā. Nu esam to apstiprinājuši."

Tags

Komētas Saules sistēma Astronomija NASA
53545769
Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form