Ceturtdien, 6. februārī, atpakaļ uz Zemes atgriezusies NASA astronaute Kristīna Koha. Viņa Starptautiskajā kosmosa stacijā (SKS) Zemes orbītā vienā piegājienā pavadīja 328 dienas, tikai par 12 dienām atpaliekot no Skota Kellija, kurš vērienīga eksperimenta ietvaros SKS uzturējās teju gadu – 340 dienas. Tas aizvien ir rekords ASV astronautu vidū, savukārt Koha ir absolūtā rekordiste sieviešu vidū vispār. Neviena cita astronaute sieviete tik ilgu laiku vienā piegājienā nav uzturējusies Zemes orbītā. Tiesa, Pegija Vitsone kopumā vairāku misiju laikā kosmosā pavadījusi ilgāku laiku par Kohu, gandrīz 666 dienas, bet vienā piegājienā – "tikai" 289 dienas.
Līdzīgi kā Skota Kellija gadījumā, kur pētnieku galvenā interese bija – kas notiek ar cilvēku, ilgu laiku pavadot mikrogravitācijas apstākļos –, arī Koha ir "dzīvs eksperiments" un palīdz zinātniekiem labāk saprast, ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās, sūtot cilvēkus garākos kosmiskos ceļojumos. Kellija gadījumā gan bija viena būtiska atšķirība – uz Zemes palika viņa identiskais dvīnis Marks Kellijs, tādējādi pēc Skota atgriežanās pētniekiem bija bezprecedenta iespēja salīdzināt, ko ilgstoša dzīve kosmosā nozīmē cilvēka organismam, līdz pat niansēm gēnu līmenī.
Dažādas izmaiņas tik tiešām tika konstatētas, tomēr ne tik dramatiskas, kā metās ziņot plašsaziņas līdzekļi, nepareizi interpretējot NASA pausto un vēstījot, ka "Skota Kellija DNS pēc atgriešanās mainījies par 7%" un tamlīdzīgi. Skota Kellija DNS pats par sevi, protams, nemainījās. Septiņu procentu izmaiņas gēnu struktūrā nozīmētu ne tikai to, ka viņš vairs nebūtu identiskais dvīnis savam brālim, bet patiesībā pavisam cita suga. NASA uzsvēra, ka "Skota DNS fundamentāli nemainījās. Tas, ko pētnieki patiešām konstatēja, bija izmaiņas gēnu ekspresijā, veidā, kā organisms reaģē uz krasām izmaiņām vidē un apstākļos."
Koha SKS bija krietni aizņemta, piedaloties vairāk nekā 200 dažādos izmeklējumos un eksperimentos, palīdzot NASA virzīties uz mērķi "Artemis" programmas ietvaros pēc pusgadsimta atkal nosēdināt cilvēkus uz Mēness un plānot ceļojumus uz sarkano planētu Marsu.
Līdzīgi kā Kellija gadījumā, arī šoreiz pētniekus interesē, kā Kohas organismu ietekmē ilgstoša atrašanās mikrogravitācijas apstākļos, kādu ietekmi atstāj kosmiskā radiācija, kā degradējas kauli, cik ātri samazinās kaulu blīvums un citi rādītāji. Tāpat, protams, tiek pētīts, kādu psiholoģisko iespaidu atstāj ilgstoša uzturēšanās šaurās, izolētās telpās, nereti paaugstināta stresa apstākļos, lai varētu radīt efektīvas procedūras šo risku mazināšanai.
Šobrīd ilgstoši SKS uzturas arī NASA astronauts Endrū Morgans (viņa misijas plānotais ilgums ir 10 mēneši). Arvien vairāk astronautiem pavadot kosmosā ilgstošu laiku, paveras iespējas salīdzināt, cik būtiski var atšķirties augstāk minēto faktoru ietekme dažādiem cilvēkiem.
Koha kopā ar kolēģi Džesiku Meiru šīs misijas laikā uzstādīja vēl vienu rekordu – pirmo reizi atklātā kosmosā izgāja astronautu komanda ar tikai sievietēm sastāvā. Abas toreiz ārpus SKS pavadīja septiņas stundas, mainot bojātu barošanas vadības bloku, taču kopumā Koha atklātā kosmosā pabija vairāk nekā 40 stundas.
Kaut astronaute atzina, ka dzīvei mikrogravitācijas apstākļos ir savi plusi un tas mēdz būt pat jautri, viņa neilgi pirms atgriešanās neslēpa: "Es pavisam noteikti gaidu brīdi, kad atkal varēšu būt uz vienas planētas kopā ar pārējo cilvēci."
"Soyuz" modulis ar Kohu un vēl diviem kosmonautiem sekmīgi piezemējās Kazahstānā ceturtdien neilgi pēc pulksten 11 pēc Latvijas laika.
Cita starpā, tieši Koha tiek minēta kā viena no iespējamajām kandidātēm, kura "Artemis" misijas ietvaros 2024. gadā varētu tikt sūtīta uz Mēnesi.
