Signe Bāliņa: Varbūt nākamais lielais izrāviens kādā zinātnes nozarē būs tieši Latvijā
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Zinātnes attīstība nav lineāra – nereti nākamajā zināšanu līmenī nonākam, pateicoties tieši kādiem spējiem izrāvieniem. Reizēm tie var būt pat negaidīti un atnākt kā blakusefekts, pētot ko pavisam citu. Turklāt nevaram zināt, kurš pētījumu virziens "izšaus" un nesīs augļus un kurai pētnieku grupai tas izdosies. "Nezinām, kurā laboratorijā, kurā pasaules malā – ASV, Eiropā, Latvijā – pētnieki veiks nākamo lielo izrāvienu," atzīst Latvijas Universitātes (LU) Inovāciju centra LUMIC vadītāja Signe Bāliņa, kuru "Campus" aicināja uz sarunu pirms LU Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas, kas norisinās piektdien, 20. maijā. Šogad pasākuma vadmotīvs ir "Zinātne bez robežām", kas arī atspoguļo universitātes vērtības un mērķus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Zināšanām ir robežas? Gala pietura, aiz kuras ceļš tālāk neved? Vai tomēr tās ir bezgalīgas un mēs patiesībai varam tikai pietuvoties, bet nekad to nesasniegt?

Domāju, ka zināšanām tiešām nav robežu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo mēs vairāk zinām, jo mēs vairāk saprotam, ko nezinām. Mūsdienās vēl viena dimensija ir tā, ka faktiski viss jaunais un visas inovācijas rodas tur, kur saplūst kopā nu jau vairs ne divas, bet vairākas zinātņu nozares. Ja mēs skatāmies uz informācijas tehnoloģijām kā uz vienu no zinātnes jomām, tad bez tām šobrīd vairs nekas nav iespējams un iedomājams.

Pēc būtības – jā, varam visu mūžu meklēt un rast kaut ko jaunu, jaunus virzienus un pielietojumus. Domāju, šodien neviens nezinām, kāda būs attīstība pat pēc pieciem, nerunājot nemaz par 10 gadiem. Līdz ar to lielais izaicinājums universitātei ir – kā sagatavot studentus visiem nākotnes izaicinājumiem.

Vai tas kaut kādā ziņā nav demotivējoši – apziņa, ka mēs nekad varam nesasniegt absolūtu patiesību vai zināšanas? Cilvēkam tomēr gribas pabeigtības sajūtu.

Domāju, ka jāatrod balanss. Labs balanss rodas tajā brīdī, kad ir gan lietas, kur redzu rezultātu, gan ir arī tā mana nezināmā nākotnes izpētes fāze, kur visu laiku lasu, mācos, pētu, analizēju ko jaunu.

Ja zināšanām robežu nav, vai tādas ir zinātnei? Zinātniskā metode ir instruments – un šobrīd droši vien labākais, kas mums ir, – ar kuru pietuvoties patiesībai. Taču instrumentiem ir savi ierobežojumi. Vai būs brīdis, kad zinātne sasniegs savu iespēju augšējo robežu un kaut kādas zināšanas mums paliks neaizsniedzamas?

Man šķiet, ka tas ir tikai laika jautājums. Nesen biju vienā lekcijā, kur rādīja, kādi bija izaicinājumi pirms 100 gadiem. Runa bija par vienu no ASV lielajām pilsētām, un no šādiem izaicinājumiem bija – kas notiks ar zirgu mēsliem pilsētā? Visi brauc ar zirgu pajūgiem, un tagad visa pilsēta būs ar tiem mēsliem pilna. Tika taisīti modeļi, prognozes, kā šo problēmu risināt. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks – daži desmiti gadu – un zirgus jau aizvietoja automašīnas.

Paies pāris gadi, pat ne desmit gadi, un par šo laiku tehnoloģiju aspektā domāsim kā gandrīz vai arhaisku. Tas ir tikai laika jautājums, kad tiksim nākamajā līmenī. Tajā nevaram tikt ar tiem rīkiem, kas mums ir šodien, taču mums būs jauni rīki un būs jaunas.

Tad, kad es studēju fizmatos, visi grupas biedri meklējām iespēju strādāt skaitļošanas centros, kur bija lielas mājas, pilnas ar lielām "kastēm" – tā bija skaitļošanas tehnika. Šobrīd katrā no mūsu telefoniem ir daudz lielākas skaitļošanas jaudas. Jāsaprot, ka visu laiku jābūt atvērtiem jaunām zināšanām un jaunām lietām Tāda, kāda pasaule ir šodien, rīt vairs nebūs.

Tehnoloģiju un vispār zinātnes attīstība jau nav lineāra, bet notiek ar izrāvieniem.

Jā. Mēs nezinām arī, kurā laboratorijā, kurā pasaules malā – ASV, Eiropā, Latvijā – pētnieki veiks to nākamo lielo izrāvienu.

Tā droši vien ir viena no aizraujošākajām lietām zinātnē.

Daudzas lietas arī ir notikušas kā negadījums, bet beigās palīdzējušas kaut ko jaunu atklāt.

Signe Bāliņa: Varbūt nākamais lielais izrāviens kādā zinātnes nozarē būs tieši Latvijā
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Šobrīd ārkārtīgi straujā attīstība iespējama arī tāpēc, ka var redzēt, ko citi pasaulē dara. Pirms tiem 100 un 150 gadiem fiziķis diez vai varēja savlaicīgi zināt, ko dara viņa laikabiedri citā pasaules malā.

Visi jaunākie atklājumi ir pieejami visā pasaulē. Tāpat ir kopīgi projekti, starptautiskas konferences. Iespēja sadarboties ar citu universitāšu un institūtu pētniekiem. Tas pats CERN, kur satiekas pētnieki no visas pasaules. Pagājušajā nedēļā satiku latviešu puisi, kurš Hārvardā studē doktorantūrā, un viņš brauks divus gadus strādāt CERN, Šveicē. Mums tā informācijas apmaiņa ir tāda, ka redzam gan to, kas notiek mūsu jomā, gan to, kas notiek blakus jomās. Dažādu zinātņu saplūšana dod tos jaunos atklājumus.

Visbeidzot ķeramies klāt pie ģeogrāfiskajām robežām zinātnē. Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā prezentēsiet arī karti ar vietām, kur latviešu zinātnieki ar savu darbu atstājuši pēdas pasaulē. Tādu ir daudz?

Šādu gaišo prātu ir tiešām daudz, un viens no pasākuma mērķiem ir par šiem cilvēkiem pastāstīt. Ir ļoti daudz mūsu pētnieku, kuri sadarbojas ar citu valstu pētniekiem, ir daudz pētnieku, kuri savā dzīves laikā nonākuši citā valstī un strādā tur pētniecības organizācijās.

Jā. Mēs nezinām arī, kurā laboratorijā, kurā pasaules malā – ASV, Eiropā, Latvijā – pētnieki veiks to nākamo lielo izrāvienu. Signe Bāliņa

Pēdējo desmit gadu tendence ir tāda, ka arī ļoti daudz jauniešu mācās labās universitātēs un pēc tam attīsta pētniecību ārzemēs. Vienmēr gan ceram, ka viņi kādā brīdī atgriezīsies Latvijā, vismaz ar vieslekciju. Tādēļ mums bija šis ideja. Parādīsim karti un atklāsim šos stāstus – kādi tad mēs, latvieši, esam pasaulē. Mūsu mērķis ir popularizēt zinātni un mūsu zinātniekus.

Vai izdodas? Šiem pasākumiem ir atdeve? Aizvien jau visai bieži mediju virsrakstos nonāk tieši hrestomātiskie "britu zinātnieki", kas kaut ko atkal atklājuši.

Es teiktu, ka atdeve ir. Pēdējos divus gadus, kad bija tehnoloģiju dienas, viena no formām bija "Zināšanu agora", kur tādā "TED Talks" stilā īsā piecu līdz septiņu minūšu formātā zinātniekam ir jāpastāsta par savu pētījumu un saviem rezultātiem, kas nebūt nav vienkārši. No otras puses – ja tu septiņās minūtēs nevari pastāstīt par savu darbu, tad tu nezini, ko tu dari. Tev jāspēj pastāstīt. Pirmo gadu mums gāja pagrūti. Man teica, ka tas nav iespējams. Es teicu, ka viss ir iespējams – to var izdarīt!

Pēdējo divu gadu laikā mūsu komunikācijas cilvēki ir radījuši stāstus, kurus pārpublicē gan "Delfi", gan citi portāli. Man tiešām patiess prieks par to. Tas ir veids, kā varam pastāstīt, kas mēs esam un ka mēs pētām daudzas interesantas lietas. Tiešām nezinām – varbūt nākamais lielais izrāviens kādā nozarē būs tieši Latvijas Universitātē – vai tie būs mūsu kvantu fiziķi, ķīmiķi, biologi vai kādi citi. Man ir prieks, ka mūsu mediji novērtē šīs ziņas.

Signe Bāliņa: Varbūt nākamais lielais izrāviens kādā zinātnes nozarē būs tieši Latvijā
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Attieksme pret komunikāciju arī mainās. Kādreiz bija stereotips, ka zinātnieks dzīvo tikai savā laboratorijā – pēta un darbojas, viņam ir sava slēgta komūna. Bet mūsdienās kā pētniekam tev savs pētījums ir jāpārdod – jāpastāsta par to citiem, jāieinteresē. Pirmkārt jau, lai dabūtu partnerus no citām organizācijām un industrijas. Tas ir motivators, kāpēc pētnieki mēģina arvien saprotamāk runāt par savu darbu, lai citas jomas speciālisti to saprastu. Mani, piemēram, fascinē, kā Andris Ambainis runā par kvantiem, kā runā par kvantu algoritmiem. Viņš māk to pastāstīt ļoti vienkārši. Tā ir liela māksla – pastāstīt sarežģītas lietas tā, lai cilvēki saprot.

Ja tu runā tikai šausmīgi sarežģīti un tev liekas, ka esi šausmīgi gudrs… bet ja neviens tevi nesaprot, kur tu to gudrību liksi? Signe Bāliņa

Mūsdienās zinātniekam ir jābūt labam komunikatoram, kurš var aizraut citus ar savu ideju. Gan citus pētniekus, gan veidot komūnu, kurā var strādāt. Tā ir viena no lietām, ko cenšos mācīt studentiem. Ir jāizdara labi savs darbs, bet pēc tam par to arī jāprot pastāstīt. Šīs prasmes arī attīstām ar Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienu. Viens ir "Zināšanu agora", kur pētnieki īsā formātā pastāsta par savu darbu, bet katru gadu ir arī "Ideju laboratorija" studentiem. Tajā studenti attīsta idejas, kas var uzlabot studentu un pētnieku dzīvi universitāti. Pēc būtības tas ir ideju hakatons. Studenti komandās ģenerē idejas, kuras pēc tam varētu realizēt. Viena no tādām idejām, kas radās pagājušajā "Ideju laboratorijā", – LU vajag virtuālo asistentu. Ir tik šausmīgi daudz lietu, kas studentiem jāzina, un es tiešām ceru, ka mums septembrī būs LU virtuālais asistents, kas ar šiem jautājumiem varēs palīdzēt. Studenti pie tā šobrīd strādā kopā ar tehnoloģiju cilvēkiem.
--
Latvijas Universitātes Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā 20. maijā pulcēsies Latvijas lielākās universitātes studenti, absolventi, zinātnieki un pētnieki, iepazīstinot ar jaunākajiem atklājumiem un sasniegumiem. Viesus un dalībniekus pasākumā sagaida diskusijas, ideju cīņas laboratorijā, interaktīvi elementi un animēts avatārs, kā arī koncerts vakara daļā.

Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas intelektuālā virsotne tiks sasniegta trīs rektoru diskusijā, kurā par pētniecību un zinātni, to lomu sabiedrībā šodien un turpmāk, LU attīstības perspektīvām un vektoriem diskutēs universitātes rektori – profesors Indriķis Muižnieks, profesors Mārcis Auziņš un profesors Ivars Lācis. Rektoru diskusiju vadīs profesore Signe Bāliņa.

Tags

Augstākā izglītība Izglītība Latvijas Universitāte
53545769
Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form