Ap Jupiteru – lielāko Saules sistēmas planētu – riņķo vesels lērums pavadoņu. Daudzus no tiem bija iespējams atklāt tikai ar mūsdienīgiem teleskopiem, taču četrus lielākos Galileo Galilejs pamanīja jau 17. gadsimta sākumā. Ganimēdu, Eiropu, Jo un Kalisto tāpēc arī dēvē par Galileja pavadoņiem, un ilgu laiku Mičiganas Universitātes bibliotēkā kā vērtīga relikvija glabājusies it kā Galileja rakstīta vēstule, kurā stāstīts par Jupitera pavadoņiem. Nu izrādījies, ka šī vēstule ir veikla dokumentu viltotāja roku darbs.

"Iekšā viss sažņaudzās, kad sapratām – mūsu Galileo patiesībā nav īstais Galileo," izdevumam "The New York Times" atzina Mičiganas Universitātes bibliotēkas pārstāve Dona Heivorda. Šis manuskripts universitātes krājumā bijis jau kopš 1938. gada. To ziedoja kāds Detroitas uzņēmējs, kurš vēstuli iegādājies izsolē dažus gadus agrāk. Izsoles katalogā bija apgalvots, ka šī ir autentiska Galileo Galileja vēstule, kas atrodama Pizas arhibīskapa kardināla Pjetro Mafi privātajā kolekcijā. Viņš esot pārliecināts par tās autentiskumu, jo salīdzinājis šo vēstuli ar citām savā kolekcijā esošajām, kas arī it kā ir bijis Galileo Galileja veikums.

Vēstules sākumā ir melnraksts, ko Galileo Galilejs it kā rakstījis, pirms prezentējis savu teleskopu Venēcijas dodžam 1609. gadā. Jupitera mēneši tika atklāti gadu vēlāk. Slavenais astronoms tiešām šādu vēstuli rakstījis, bet gala versija šim melnrakstam glabājas arhīvā Venēcijā. Zemāk vēstulē redzamas piezīmes par Jupitera mēnešiem. Arī tās ir balstītas uz reāliem Galileo Galileja pierakstiem un skicēm, kas glabājas bibliotēkā Florencē.

Foto: Mičiganas Universitātes bibliotēkas krājums

Aizdomas, ka Mičiganas Universitātes bibliotēkā esošais melnraksts nav autentisks priekštecis Itālijā arhīvos esošajiem īstajiem dokumentiem, radās Džordžijas Štata universitātes vēsturniekam Nikam Vaildingam. Viņš, aplūkojot vēstules attēlu, bijis izbrīnīts par dažu vārdu lietojumu, kas trenētai vēsturnieka acij šķitis neparasts 17. gadsimta sākumā tapušam dokumentam. Vaildings sazinājies ar Mičiganas Universitāti, kur uzsākta dokumenta pētīšana.
Trīs mēnešus vēlāk universitāte atzina – dokuments tiešām nav autentisks, un Vaildinga aizdomas bija pamatotas. Par to liecināja vairākas pazīmes, taču galīgo spriedumu parakstīja viens neapgāžams pierādījums – ūdenszīme.
Senos manuskriptos papīrs bieži ir marķēts ar ražotāja ūdenszīmi. Šī vēstule ir ar marķējumu "AS" (papīra ražotāja iniciāļi) un "BMO", kas norāda uz ražošanas vietu (Bergamo, Itālija). Senākie zināmie dokumenti ar "BMO" marķējumu ir no 1770. gada, proti, vairāk nekā pusotru gadsimtu jaunāki par laiku, kad Galileo Galilejs it kā rakstījis šo vēstuli. Dokuments nevar būt senāks par 1770. gadu – vismaz pagaidām visi pierādījumi par to liecina.

Universitāte arī nespēja atrast nekādus drošticamus pierādījumus, ka šis dokuments eksistējis pirms 1930. gadiem, turklāt arī pārējie arhibīskapa Mafi kolekcijā esošie dokumenti, kas esot izmantoti salīdzināšanai un toreiz bijusi garantija, ka autors tiešām ir Galileo Galilejs, ir viltoti. Aizdomas krīt uz Tobiju Nikotru, prasmīgu dokumentu viltotāju, kas darbojies pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.

Nu Mičiganas Universitāte spriež, ko iesākt ar šo viltojumu. Tiek apsvērta iespēja to izmantot kā mācību – uzskatāmu piemēru tam, cik ilgi varam dzīvot maldos, ja vien nepievēršam uzmanību detaļām. Šādu par autentiskiem uzskatītu viltojumu noteikti glabājas vēl daudzās bibliotēkās un arhīvos visā pasaulē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit