Jaunā koronavīrusa pandēmijas sākumā pētnieki nonāca pie pārsteidzoša atklājuma: šķiet, smēķētāji ir labāk pasargāti no Covid-19 smagākajām izpausmēm. Sākotnēji šī tendence manīta, pārlūkojot datus par Ķīnā hospitalizētiem pacientiem, un vēlāk par šo "smēķētāju paradoksu" tika vēstīts Itālijā un Francijā tapušos pētījumos. Taču nu izrādās, ka tā nav patiesība, kā to pierāda vērienīgs pētījums Lielbritānijā, publicēts aizvadītajā mēnesī. Smēķētājiem ir par 80% lielāks risks nonākt slimnīcā nekā tiem, kas nesmēķē. Tāpēc – kas īsti notika un kā sākotnēji zinātne tik ļoti "aizšāva garām"?
Franču matemātiķis un astronoms Pjērs Simons Laplass reiz teicis: "Jo neparastāks ir fakts, jo spēcīgākiem jābūt pierādījumiem (lai šo faktu apstiprinātu)." Amerikāņu kosmologs Karls Seigans to pārfrāzēja kā "Grandioziem apgalvojumiem nepieciešami grandiozi pierādījumi.". Un, būsim godīgi, apgalvojums, ka smēķētāji, kuru plaušas plosa tabakas dūmi, ir mazāk pakļauti riskam respiratoras slimības gadījumā, ir visai brīnumains.
Par nelaimi grandiozi pierādījumi top lēnām, tie ir sarežģīti un visai garlaicīgi. Turpretī sabiedrība ir jo īpaši dedzīga pieslieties grandioziem apgalvojumiem.
"Izķidāsim", kas tad īsti notika.
Pirmā problēma ir zinātnes nenoteiktība – šis ir fakts, kas mums, cilvēkiem, ir visai neērts. Ņemsim par piemēru meteoroloģisko prognozi. Ja mums pasaka, ka ar 10% varbūtību līs lietus, mēs, visticamāk, lietussargu līdzi neņemsim. Es neņemtu. Un deviņas no desmit reizēm tā būtu pareizā izvēle. Bet tajā vienā reizē es savu izvēli nožēlotu un sūdzētos par to, cik kļūdainas ir meteorologu prognozes.
Šī nosliece ir redzama visur – politiskajās aptaujās, prognozējot, kurš būs nākamais prezidents, pat vizītēs pie ārsta. Es vēlos, lai ārsts man pasaka, kas ir mana sāpošā kakla cēlonis, nevis kas, iespējams, varētu būt cēlonis.
Viss ir varbūtība
Tā strādā zinātne. Viss ir varbūtība, un katrs jaunais informācijas vienums liek atjaunināt šīs varbūtības. Statistikā šim ir slavens piemērs, ar ko pirmais klajā nāca matemātiķis Žozefs Bertrāns (nedaudz pacietības – drīz atgriezīsimies pie smēķētāju paradoksa).
Pieņemsim, ka tev ir trīs pilnīgi vienādas kastītes. Vienā no tām ir divas zelta monētas, otrā divas sudraba monētas, bet trešajā viena zelta un viena sudraba monēta. Nejauši izvēlies vienu no kastītēm (sauksim to par kastīti A). Cik liela ir varbūtība, ka tajā ir divas sudraba monētas? Precīzi viena trešdaļa.
Tagad, neskatoties kastītē, izņem no tās vienu monētu. Ja tā ir zelta monēta, cik liela nu ir varbūtība, ka kastīte A ir tā, kurā atrodas divas sudraba monētas? Varbūtība nu ir nulle. Jauna informācija pamudināja nekavējoties atjaunināt varbūtības.
Kas mūs noved atpakaļ pie Covid-19. 2020. gada janvārī par Covid-19 izraisošo vīrusu mēs zinājām maz. Ieplūstot jauniem, kvalitatīviem pierādījumiem, dažādas varbūtības tiek atjauninātas. Tāpēc mēs šobrīd vairs nedezinficējam pasta sūtījumus, taču aizvien ir ieteicams valkāt aizsargmaskas. Neviens nevar būt 100% drošs, ka šīs rekomendācijas ir pilnīgi pareizas – aizvien klajā var nākt jauni pierādījumi –, taču tās šobrīd atspoguļo labāko mums pagaidām pieejamo informāciju.
Otrkārt, lielākā daļa no šiem pētījumiem bija maza mēroga. Kaut tas vēl automātiski nenozīmē "bēru zvanus" pētījumam, tas norāda, ka šie pierādījumi jāuztver piesardzīgi. Citiem vārdiem – varam atjaunināt varbūtības, bet ne būtiski.
Piemēram, ja no 1000 monētas metieniem 999 reizes tā uzkrīt uz vienu noteiktu pusi, būsim diezgan droši, ka kaut kas ar monētu "nav tīrs". Savukārt ja viena puse uzkrīt divas reizes no trim metieniem, nevaram būt pārliecināti, ka notiek blēdīšanās. Pētījumi, kas vedināja domāt par tā dēvētā smēķētāju paradoksa eksistenci, bija ar dalībnieku skaitu desmitos vai simtos. Lielbritānijā veiktais pētījums, kas šo pieņēmumu apgāza, bija ar 421 tūkstoti cilvēku lielu izlasi.
Visbeidzot, liela daļa smēķētāju paradoksa pētījumu neuzdeva pareizo jautājumu. Jautājums tika uzstādīts kā: "Cik daudzi no šobrīd hospitalizētajiem ir smēķētāji?" Tas būtiski atšķiras no: "Salīdzinot ar nesmēķētājiem, cik liela ir varbūtība smēķētājiem tikt hospitalizētiem?"
Pirmais jautājums pievēršas cilvēkiem, kuri jau ir nonākuši slimnīcā un izdzīvojuši gana ilgi, lai tiktu iekļauti pētījumā. Citiem vārdiem sakot, gluži kā Bertrāna piemērā ar monētām kastītēs, jau ir noticis fakts (uzņemšana slimnīcā). Ir daudz iemeslu, kāpēc smēķētāji varēja netikt iekļauti sākotnējo pētījumu izlasēs – varbūt tie nomira ātrāk kā nesmēķētāji. Varbūt tie biežāk tika nosūtīti uz nedziedināmi slimo aprūpes iestādēm. Lielbritānijā veiktais pētījums toties aplūkoja populāciju kopumā, izslēdzot šādas noslieces datos.
Tāpēc es uzskatu, ka smēķētāju paradokss nav zinātnes kļūda – tas bija neparasts novērojums, kas noveda pie plaši "izbazūnēta" grandioza apgalvojuma. Ja Covid-19 mums kaut ko var iemācīt, tad tas ir pieprasīt grandioziem, neparastiem apgalvojumiem – gan par smēķēšanu, gan D vitamīnu, cinku, balinātājiem, kakla skalošanu ar jodu vai ūdeņraža pārskābes inhalatoriem – pierādījumus pēc visaugstākajiem standartiem.
Zinātne uz priekšu virzās lēnām. Grandiozi apgalvojumu gan nē. Pārfrāzējot Džonatanu Sviftu – tie (apgalvojumi) lido vēja spārniem, kamēr pierādījumi lēnām klibo nopakaļ.
--
Šis raksts ir pārpublicēts noThe Conversation saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".
Raksta autors ir profesors Marks Šraims, Hārvarda Universitātes Medicīnas skolas lektors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
